Ko es izvēlētos, ja TAS notiktu šodien? Būtu jāatbild - nu saprotams, ka Jēzu, saprotams, ka es nekliegtu līdzi pūlim, lai atbrīvo pretīgo slepkavnieku Barabu, bet sarīkotu piketu par Jēzus tiesībām uz taisnīgu tiesu, par Jēzus tiesībām uz vārda brīvību... Bet vai tiešām?
Nez kāpēc kino Barabu attēlo kā bezzobainu, netīru, smirdīgu briesmoni. Bet, ja iedomājamies, ka Baraba būtu bijis visai harizmātisks, tumšs un atlētisks vietējais siržu lauzējs, kurš, nu jā, - laiku pa laikam nodūra kādu, ar ko nebij pa ceļam, bet ej nu sazin, vai šamējais to nebij pelnījis un vispār neduršanas periodos viņš tak tāds principā interesants džeks? Jā, maita jau ir pēc dabas, bet daudzi tak tādi! Tad jau pusvalsts krustā jāsit! Toties tas Jēzus - sazin no kurienes nācis, nav vietējais, runā dīvainības, nostājas pret mūsu gadu gadiem ierastajiem likumiem ... Ehh, labāk jau zināma nelaime, nekā nezin kas. Turklāt, ja jau visi (arī taču tie gudrie prāti) kliedz, ka jāatbrīvo Baraba, tad jau varbūt taisnība vien ir? Ko nu es viens tāds muļķīts nostāšos pret visiem savējiem... Drošāk taču ir kliegt līdzi.
Vai es noticētu Jēzum? Nez vai... godīgi sakot... Varbūt arī nesajūsminātos par krustā sišanu, tomēr - kārtība paliek kārtība.
Tāda šausminoša Lielās Piektdienas atzīšanās. Bet nedod mieru doma par pareizām un nepareizām izēlēm. Jo visbiežāk taču atpkaļceļa nav. Izvēle ir izdarīta un punkts. Sit viņu krustā!-un āmuri klaudz.
Cik lielai gan jābūt žēlastībai, lai atļautu dzīvi nedzīvot ar smagu sirdsapziņas moku akmeni uz sirds par nepareizo izvēli?! Viņš augšāmcēlās arī tāpēc, lai piedotu nepareizo izvēli.
