Nu tad tā. Es nepiedalījos akcijā PAR KULTŪRU. Nevis tāpēc, ka aizmirsu vai tāpēc, ka par tādu nezināju un vēl mazāk tāpēc, ka es būtu PRET kultūru. Es nepiedalījos, jo man liekas dumji balsot par to, kas ir pašsaprotams. Vai gan būtu iespējams atrast starp tiem, kas akcijā nepiedalījās kaut vienu indivīdu, kurš teiktu: „Jā, es akcijā nepiedalījās, jo es esmu PRET kultūru!”
Varam jau arī turpināt un rīkot akcijas „Par izglītību!”, „Par drošību!”, „Par veselību!” par... un tā tik apliecināt visiem pēc kārtas, cik ļoti PAR mēs esam. Var jau būt man nav taisnība un tiešām ir pienācis laiks apliecināt pašsaprotamo, pateikt, ka es balsoju PAR DZĪVOŠANU galu galā?
Starp citu, jebkurā sistēmā, kaut tik jaunā kā Latvija, jau gana daudz var atrast daždažādu neatbildētu jautājumu, uz kuriem šitādos sajukuma brīžos būtu lietderīgi atbildes pameklēt un mēģināt risinājumu rast – kaut vai jautājums par to, kur beidzas amatierisms, kam var nemaksāt, un sākas profesionālā māksla, kam jāmaksā, turklāt jāmaksā daudz, varbūt reizēm pat neadekvāti daudz...
Mans divgadīgais dēls, ja es viņam to jautātu, noteikti balsotu PAR biezpiena sieriņiem vakariņās un PRET kartupeļiem. Nav šaubu. Vismaz pāris dienas.
Ja es balsoju PAR kultūru, tad kas ir tas pret ko es balsoju PRET?
