Kas tas ir par tādu nejauceni motoru, kas liek dzīvi dzīvot no sacīkšu perspektīvas? Krāsot māju tad, kad kaimiņš savējo nokrāsojis, bet tikai drusku spilgtāk, lai smukākā ielā! Televīzoru pirkt kaut par cm platāku nekā darbabiedram un auto fiksāku nekā draugam! Bērnam noteikti jāmācās vislabāk klasē un pašam ir jābūt vismaz par kapeiku veiksmīgākam nekā exskolasbiedrs! He, kas par komentāriem noklausāmi pirms kārtējiem skolu salidojumiem - principā uz tādiem drīkst ierasties tikai tad, ja esi kas īpašs (vai vismaz tev ir visnotaļ laba iztēle, pārliecināšanas spējas un dzīvo labi tālu, lai patiesību neviens nenoskaidrotu), tak neiesi uz tikšanos ar "tālu tikušajiem" klasesbiedriem kā mājsaimniece !
Olimpiskās spēles! Pilni Interneta komentāri ar žulti par lielo Latvijas sportistu skaitu, jo pa beigu galu tak vairums tik kratīšoties. Nu un? Izpildīt olimpiskos normatīvus principā nenozīmē nekādu beigu galu. Un, ja visi sūtīs medaļniekus, tad katrā sporta veidā piedalīsies tikai 3, nu labi 4 sportisti
Vakardienas Eirovīzija. "Eiropa mūs saprata/nesaprata, sapratīs/nesapratīs" - da kāda starpība! Skatās (un lai gan saka, ka neskatās, bet skatās) un rod kādu priekšstatu par valsti. Man prieks, ja Latviju pārstāv kvalitatīvi mūziķi, bet tās vietas lai paliek bukmeikeriem! Es pati gandrīz vienmēr skatos un nekad nebalsoju un pieņemu, ka tādu kā es vēl Eirovīzijas skatītājos ir tūkstoši.
Kurš kretīns izdomājis dzīvi TOPos sarindot, labo un slikto statistikā mērīt? Pirmā vieta Eiropā pasnāvību skaita ziņā - ak šausmas! It kā pašnāvības kļūt labāka parādība, ja to būtu mazāk. It kā katrs viens gadījums nebūtu svarīgs! It kā cilvēks nebūtu unikāls, bet vidējais statistiskais mērījums.
Man īpaša šķiet mūsu Dziesmusvētku tradīcija. Tāpēc, ka tā nav sacensība (nu labi, tur arī ir koru un deju kari, skates un konkursi, bet tas tomēr vairāk fonā). Tāpēc, ka tas nozīmē būt kopā, visiem.
Man ir sajūta, ka nemitīgā sacenšanās nevis virza cilvēci, bet degradē to... Dzīšanās pēc labākiem sportiskiem rezultātiem noved pie dopinga, pārslodzes un invaliditātes pretstatā veselīgam dzīvesveidam. Dzīšanās pēc vislabākajiem profesionālajiem sasniegumiem noved pie darbaholisma, izdegšanas un nevērības pret tuvākajiem. Mūžīga dzīšanās pēc Vislabākā neļauj ieraudzīt svarīgo līdzās. Tā nu paskrienam garām, bet atpakaļceļa bieži vairs nav.
