Kāda mārrutka pēc šie "svētki"?

Viens no globalizācijas šausminošākajiem blakusproduktiem - HALOVĪNS! Man neizsakāmi riebjas šie "svētki"un man nav ne mazākās saprašanās, kāda mārrutka pēc mums šeit šādi "svētki" vajadzīgi!
Jebkuram rituālam, arī tam, kas no attāluma izskatās kā nevainīga dauzīšanās, ir jēga.
Ko domā vecāki, kuri saviem bērniem ļaus šovakar staigāt pa svešām mājām un lūgties saldumus? Vai par kādu nebūt drošības apsvērumu arī kāds aizdomājas?
Un vai kāds no čaklajiem ķirbju griezējiem maz zina, no kurienes un par ko īsti ir šis "laternas" stāsts?

Šovakar noteikti atkal pie manām durvīm zvanīs spocīga paskati bērni un kladzinās amīšu filmās noklausīto tekstu.
Modelēju savas iespējamās reakcijas:
1)nolasīt lekciju par Halovīna vēsturi un jēgu un aizsūtīt mājās (- riskēju iedzīvoties nīgrās tantes slavā);
2)pēc teksta "saldumus vai izjokosim" noteikt - nu tad izjokojiet! (- 3 riski: a)apjukuši bērni,kas nav sagatavoti šādam pavērsienam; b)šādam pavērsienam sagatavoti bērni, toties neparedzamas sekas man; c)pirmā punkta risks par nīgro tanti);
3)iedot saldumus (esmu tālredzīgi iepirkusi) un ļauties straumei... (- riskēju zaudēt savu principalitāti savās personīgajās acīs)

Taisnības labad man jāsaka, ka aizdomājos arī par to, ka varbūt rituāls pats par sevi tomēr neko nenozīmē, varbūt, ja neviens, it neviens tur nekādu dziļāku ziņu nemeklē un nerod, arī nekā ļauna tur nav...
Bet tomēr paliek jautājums - kāpēc mums šie "SVĒTKI"???

Un ja tev piedāvātu iet politikā?

Šodien man jautāja: „Ko tu teiktu, ja tev piedāvātu veidot karjeru politikā?” Šķiet, es kaut kā veiksmīgu aizlaipoju, lai neko konkrētu nepateiktu, jo jautātājs bija gana nopietns kungs, lai ar vieglprātīgām atbildēm nemētātos. Un ne tāpēc, ka šāds jautājums man būtu pārsteigums. Zinot manu interesi par politiku un galu galā arī izglītību, to jautājis ne viens vien. Vēl vairāk, nevis jautājis, bet brīnījies – kā tas nākas, ka TU aizvien neesi TUR? Un manā arsenālā ir vesela plejāde atbilžu atkarībā no jautātāja – sākot ar:
- Neviens man nav piedāvājis stāties partijā, bet es kā lepna mātesmeita sēžu balles zāles stūrī un gaidu princi (partiju) baltā zirgā, kas atnāks un aizvedīs!
un beidzot ar:
- Esmu pārāk atbildīga par no manis finansiāli atkarīgajiem un man nav tādu uzkrājumu, lai piedalītos tik nedrošā pasākumā!
Tā, protams, ir koķetēšana par tēmu. Skaidrs, ka man ir arī īsts viedoklis šai jautājumā, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts šoreiz par pasaulē nemīlētāko profesiju, uz kuru ir viens no lielākajiem konkursiem...
Ikviens (nu gandrīz) vismaz reizi mūžā ir iejuties politikas komentētāja lomā (ak, visi tie zagļi, cietumos viņi jāliek / korumpētie aunapieres / liekēži... nu to labo komentāru ir tik maz, ka i pieminēt nav vērts). Vislabāk šī gudrā soģa loma, protams, izprotama žurnālistiem. Ak, vai, cik profesionāli un cilvēciski salds ir mirklis, kad vari ar baudu ņemt un, tā teikt, ar avīzi politiķi nosist! Sak, lai domā, ko dara, ja lien politikā. Bet kaut kas jau tomēr vilina, nu velk tā politika, velk...lielākais konkurss (vēlēšanas) izturēts un skat – iekšā arī tie paši žurnālisti un citkārt skarbie procesvērtētāji, kristālskaidrības prasītāji.
Tomēr ir viena lieta, kas morāli vieno i bijušos, i esošos, i pozīcijas, i opozīcijas deputātus – nākamais rīts pēc skurbinošās vēlēšanu nakts. Rīts, kad tu pamosties ar zīmogu pierē „sliktais”. Tu, tieši tu esi vainīgs pie visām nejēdzībām, kas notiek/nenotiek tavā zemītē – pie tā, ka Jānis nevar atrast darbu, pie tā, ka Kārlis dzer, pie tā, ka Anna salaiž ar svešiem vīriem, pie tā, ka mazais Ritvariņš skolā nesekmīgs, pie tā, ka Ritvariņa skolotāja mūžam īgna, pie tā, ka Centis pelna par daudz, pie tā, ka Varis nepelna nemaz, pie tā, ka...tu vienkārši esi vainīgs. Par to mēs tev (nu ne visi, bet tie, kuri nav iemanījušies izvairīties no nodokļu maksāšanas), deputāt, maksājam – esi nu ka lūdzu mūsu kolektīvā vudu lelle, kuru mēs tā vienoti kolektīvi varam sagraizīt, sadurstīt, apzīmēt, apsmiet un tad pēc 4 gadiem ar gluži vai fizisku atvieglojumu izsviest! No šī kolektīvā gara nav pasargāts gandrīz neviens – pat ne tie, kuri pirms mirkļa ar vislielāko azartu kopā ar mums pārējiem pērnās vudu lelles durstījuši. Ak, cik viegli ir kliegt pēc kristālskaidrības, vieduma un godīguma, kad esi durstītāju pusē! Vai Kastēns gaidīja, ka žurnālista uzlikta roka uz nesievas ceļgala ir pavisam kas cits kā ministra roka? Un cik smieklīgi šobrīd izskatās Meierovica biedrības daiļās dāmas, kuras nokļuvušas TAJĀ pusē! Pēkšņi ikviens sāk uzskaitīt arī tavus lakatiņus, arī tavus vīrus/sievas iepazīt, arī tavu līgumu mapi cauršķirstīt. Un izrādās, ka netrūkst ne skabargu, ne baļķu...
Par ko, nu par ko mēs viņus tik ļoti nemīlam? Jeb varbūt mīlam? Tā savdabīgi, tā drusku no sado... puses.
Show must go on. Varbūt tieši to arī mēs visi vēlamies – lai kāds 4 gadus nodarbotos ar lakatiņu skaitīšanu un līgumu caurlūkošanu. Paies 4 gadi, darba līgums beigsies un atkal jābrauc pēc lakatiņiem, vai jāmeklē kabatā pēc jauniem citu leļļu durstīšanas iemesliem... Garlaicīgi nav. Bet cilvēcīgi un uz attīstību vērsti arī ne.
„Ko tu teiktu, ja tev piedāvātu veidot karjeru politikā?”