Skatos, kā šovakar kandidāti priekšvēlēšanu diskusiju raidījumā, dažs novēršot skatienu, cits lepni veroties tieši kamerā, zvēr, ka nekad nav devuši naudu ne ceļu policistam, ne ārstam. Piedodiet manu skepsi, neticu. Tāpat kā nenoticēju E.Sprūdžam, kurš intervijā „Sestdienai” īsti neprata atbildēt uz jautājumu par kukuli policistam. Un ne tāpēc, ka es šos runātājus uzskatītu par „visi viņi zagļi”. Tāpēc, ka mēs visi esam cilvēki un dzīvojam sistēmā, kurā būt kristālgodīgam ir ļoti, nu ļoti grūti. Un es nesaku, ka tā ir pareizi. Es saku, ka melot nevajag. Gribu redzēt to māti, kas neatdos pēdējo zupas šķīvi ārstam pateicībā par sava bērna veselību!
Tā kā neesmu politiķe un tā kā šeit rakstītais vispār ir tikai un vienīgi mana personīgā dzīve, drosmīgi saņēmos atklāt pāris pretvalstiskas epizodes savā dzīvē. Es , starp citu, nedomāju, ka ir lielas un mazas zagšanas. Un es cenšos laboties
Epizode Nr.1 (ir atkārtojusies, bet pirms daudziem gadiem tā, ka sprūdžiski konkrētu 1 pat neatceros)
Autobuss Rīga-Talsi. Jebkurš, kurš trūcīgajos studiju gados piedzīvojis sabiedriskā transporta burvību īpaši piektdienas vakaros virzienā no un svētdienas vakaros virzienā uz Rīgu, zina, cik varens cilvēks ir autobusa šoferis. Viņš var atļaut tev iespiesties līdz jumtas piestūķētā autobusā un var atstāt uz čemodāniem autoostā. Viņš var pagaidīt, kad tu aizelsusies skrien uz jau nokavētu autobusu, un var aizbraukt, atstājot vien melnus dūmus. Viņš var atvest tev no mājām sūtīto paciņu ar lauku labumiem un var tevi atstāt bez naudas un kartupeļiem uz vēl vienu nedēļu. Viņš var tevi draudzīgi sveicināt un var uzbrēkt, ka tik lielas somas jāliek bagāžas nodalījumā. Viņš pat var izlikties neko nemanījis, ja zina, ka tava biļete piektdienas vakarā nopirkta tikai līdz..., bet tu izkāp pāris pieturas tālāk. Viņš tev reizēm nedod biļeti. Un tu neprasi.
Epizode Nr.2 (pirms ~2 mēnešiem)
Ventspils. Necils apģērbu veikals. Pārdevēja mani laipni apkalpo, aprunājas par šo un to un visnotaļ centīgi mēģina komunicēt latviešu valodā. Beigās izvēlos kaut ko arī nopirkt. Mīlīgi čalojot, viņa kategoriski nočivina : „čeku nevajaga, ja!” Laikam pamāju apstiprinoši un viņa atlikumā man atdod par ~10% vairāk nekā pienāktos. Redzot manu pārsteigto sejas izteiksmi (kas gan vairāk bija pārsteigums pašai par savu bezprincipialitāti) viņa atbild: „Mes jau bez tiem papiriem varam dōt letak.”
Epizode Nr.3 (pirms ~ mēneša)
Talsi. Mazs ziedu veikaliņš. Jaukā pārdevēja mīļi pļāpā ar manu puiku, kamēr es nevaru vien izvēlēties īsto puķu pušķi. Domās nopriecājos par mazo uzņēmēju, kas acīmredzami mīl savu darbu un paņemu par pāris ziediem vairāk, nekā sākumā plānoju. Pie kases jautājums: „Vai tad to VIDa biļeti jums vajag?” „Nē, nevajag....” nomurminu.
Epizode Nr.4 (pirms 12 gadiem)
Rīga. Gaiļezers. Onkoloģijas nodaļa. Palātās pacienti kavē laiku runājot par divām lietām: 1)brīnumzālīšu receptes; 2)kuram ārstam/māsiņai/sanitārei tieši kas, kad, cik un kādā veidā dāvināms, lai ātrāk/labāk/cilvēcīgāk. Nezinu, vai tam jebkad ir bijis reāls pamatojums, bet pieņemu, ka šim procesam ir arī sava veida placebo efekts. Lai neko nesajauktu, mana mamma bija pat izveidojusi speciālu sarakstu (ak vai tam, kurš iedos tieši rokās aploksni dakterim, kuram drīkst tikai „nemanāmi” ieslidināt paciņu rakstāmgalda labējā apakšējā atvilktnē; vai tam, kurš aizvedīs dakterei, kam jādāvina labas smaržas, kādai citai lauku labumu mīlētājai sasaiņoto žāvētas gaļas gabalu). Es jau tad biju trakoti principiāla, bet klausīju mammu. Mana mammīte man, protams, bija svarīgāka.
Citas Epizodes varētu stāstīt par samaksu auklītei, santehniķim, taksometra vadītājam, frizierim... Un tādas epizodes ir mums visiem. Neticu, ka nav. Ticu, ka cenšamies izlikties baltāki nekā esam un tad tas vienkārši izskatās nejēdzīgi. Viss sākas no sīkumiem.
