Stāsts par Pēteri un izvēli

Reiz, senos vai ne tik senos laikos, kad zāle bija taisni tikpat zaļa kā tagad un debesis ne par mākoni zilākas kā šorīt, dzīvoja kāds vīrs vārdā Pēteris. Viņš strādāja rūpnīcā. Runā, ka tā esot bijus karotīšu ražošanas rūpnīca. Karotītes, tādas spodras no sudraba, arī alumīnija un citiem spoži pelēcīgiem metāliem, Pētera ģimenē bij darinātas jau kopš neatminamiem laikiem. Karotītes bij grebis viņa vecvectēvs, vectēvs, locījis un štancējis tēvs , un tagad arī Pēteris. Bet neba nu tik gludi kā nopulāta sudraba karote viss bij ritējis šai rūpnīcā, grūtos laikos Pētera tēvam rūpnīcu bagāti konkurenti atņēma, sāka tur saimniekot, izrīkot un plānot. Pēterim patika ražot karotes un viņš rūpnīcā strādāja, tomēr, sagaidot izdevīgu brīdi, kad visā tuvākā un arī dažviet tālākā apkārtnē lielais rūpnieks atteicās no mazo ražotnīšu pārvaldīšanas, arī Pēteris izslēja muguru jo stalti un atcerējās par tēvu un tēvu tēvu panākumiem, nostājās rūpnīcas durvīs un paziņoja stingri – tagad es te būšu saimnieks! Kā gadījās, kā ne, lielrūpnieks atmeta ar roku un ļāva arī Pēterim pašam i karotes štancēt, i naudu skaitīt, i jumtu rūpnīcai labot. Nu pa reizei gan lielrūpnieks uzmeta aci Pētera saimniecībai – sak, kas zin, ja nu noderīga spalvaina roka palīgā nepieciešama, ja nu tas prastais strādnieks netiek galā ar rūpnīcas vadīšanu...
Bet Pēteris centās. Tā tak bija viņa paša rūpnīca! Meklēja jaunus karotīšu pircējus, iestājās galda piederumu ražotāju Estētiskajā Savienībā un Nelūgto Apmeklētāju Tracinātāju Organizācijā. Viegli nebija. Tagad Pēterim par visu bija jāgādā pašam. Jumts tecēja un bija jālabo pašam, karotīšu pulēšanas lupatiņas dila, un, galvenais, pašam tagad bija jāizraugās karotīšu pulētāji. Tas nebija vienkārši. Darbinieki, kam Pēteris centās samaksāt par karotīšu darināšanu, iemācījās apzagt Pēteri, no karotītēm paredzētā sudraba izkalt greznas rokassprādzes savām sievām un mīļākajām, bet alumīniju kastēs nosūtīt uz savām vasarnīcām Vidusjūras krastā. Pēteris ik pa brīdim atcerējās laiku, kad pats varēja, neko daudz nedomādams tikai pulēt savas mīļās karotes un ik pa brīdim iesaucās: „Es mīlu karotes, bet ienīstu šo rūpnīcu!” Kad nu reiz bija pienācis brīdis, kad darbinieku terminētie darba līgumi bija noslēgušies, jauns konkurss uz vakantajiem amatiem izsludināts un pieteikumi kaudzēm gūla uz Pētera darbagalda, Pēteris nosēdās pie sava iemīļotā virtuves galda un uz darba intervijām neaizgāja, sak, nekas jau tāpat nemainīsies. Kāda jēga man iet pašam izvēlēties sev darbiniekus, nodomāja Pēteris – viņi visi tāpat ir vienādi. Pēteris ēda vakariņas ar karotēm, kas vēl jau virtuvē bija iekrātas grūtiem laikiem un uz rūpnīcu neaizgāja. Kas notika rūpnīcā? To mēs vairs nezināsim teikt. Iespējams, kāds aizvien tur turpina pulēt karotes, jo pa gabaliņam metāla jau vēl tur esot palicis un ne viens vien lielrūpnieks sekojot līdzi karotīšu rūpnīcas darbinieku pieteikumiem... Pajautājiet viņiem! Kas zin, varbūt viņi jums kaut ko pastāstīs arī par Pētera tālākajām gaitām...

Par tiesu un asarām

Kā visātrāk un arī efektīgāk nojaukt māju? Neesmu būvnieks un nezinu, kur tieši lika spridzekli, lai nojauktu Skrundas lokatoru (viens no iespaidīgākajiem sabrukšanas skatiem manā atmiņā), bet kopā ar bērnu ceļu mājiņas no koka klucīšiem un viss sabrūk vienā mirklī, kad izņem apakšējo, kad izņem pamatu…

Mūsu visu pamats ir mūsu bērnība. Mūsu bērnība ir vietas, lietas un cilvēki, kuri mūs veidoja toreiz – tai plašajā, toreiz neizmērojamajā laika posmā, ko daži ieslēdz tumšā bēniņu skapī, bet daži izliek saulītē izstādīties un izrādīties.

Kā vissāpīgāk iesist pretiniekam? Izsist pamatus, protams. Iepļaukāt ģimeni, uzplēst bērnības rētas.

Reiz kāds puisis, starp citu, gudrs, sportisks, nu jau pieaudzis vīrs, tēvs un vadītājs, man asarām acīs stāstīja, cik ļoti pārdzīvojis, kad tētis atnācis viņam pakaļ uz hokeja treniņu pilnīgi piedzēries un atvērtu bikšu priekšu. Bija pagājis daudz gadu, viņa tēvs alkoholu jau sen vairs nelietoja un bija kļuvis par cienījamu uzņēmēju, bet puisis šo skatu un apkaunojumu komandas biedru priekšā nevarēja aizmirst.

Kas ir pirmie cilvēki, kurus bērni uzskata vismaz par Dieva vietniekiem zemes virsū? Vecāki. Vispirms viņi ir vieni vienīgie, pēc tam nākas salīdzināt savējos ar citu tādu pašu augošu gudrinieku vecākiem. Ne vienmēr šis salīdzinājums glaimo. Ja redzi, ka kaut kas tavā ideālajā ģimenes namā nav gluži labi, tad pamati sāk pūt, tad sāk ļoti sāpēt.

Mums visiem ir skeleti skapī. Un mums visiem ir emocijas. Ja sit tur, kur mūsu saknes, kur tie pamati, kas skapī ieslēgti, tad sāp. Un nevar nesāpēt. Jā, es runāju par “buldozera asarām netic”. Man ir vienalga, cik noslīpēts, cik izplānots, cik aprēķināts šāds gājiens no polittehnologu puses teorētiski varētu būt. Man šķiet, ir zemiski tiesāt asaras, par kurām mums – vērīgajiem un visgudrajiem malāstāvētājiem – nav ne mazākās nojēgas.

„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.”[Mat.7:1-2]