Kā visātrāk un arī efektīgāk nojaukt māju? Neesmu būvnieks un nezinu, kur tieši lika spridzekli, lai nojauktu Skrundas lokatoru (viens no iespaidīgākajiem sabrukšanas skatiem manā atmiņā), bet kopā ar bērnu ceļu mājiņas no koka klucīšiem un viss sabrūk vienā mirklī, kad izņem apakšējo, kad izņem pamatu…
Mūsu visu pamats ir mūsu bērnība. Mūsu bērnība ir vietas, lietas un cilvēki, kuri mūs veidoja toreiz – tai plašajā, toreiz neizmērojamajā laika posmā, ko daži ieslēdz tumšā bēniņu skapī, bet daži izliek saulītē izstādīties un izrādīties.
Kā vissāpīgāk iesist pretiniekam? Izsist pamatus, protams. Iepļaukāt ģimeni, uzplēst bērnības rētas.
Reiz kāds puisis, starp citu, gudrs, sportisks, nu jau pieaudzis vīrs, tēvs un vadītājs, man asarām acīs stāstīja, cik ļoti pārdzīvojis, kad tētis atnācis viņam pakaļ uz hokeja treniņu pilnīgi piedzēries un atvērtu bikšu priekšu. Bija pagājis daudz gadu, viņa tēvs alkoholu jau sen vairs nelietoja un bija kļuvis par cienījamu uzņēmēju, bet puisis šo skatu un apkaunojumu komandas biedru priekšā nevarēja aizmirst.
Kas ir pirmie cilvēki, kurus bērni uzskata vismaz par Dieva vietniekiem zemes virsū? Vecāki. Vispirms viņi ir vieni vienīgie, pēc tam nākas salīdzināt savējos ar citu tādu pašu augošu gudrinieku vecākiem. Ne vienmēr šis salīdzinājums glaimo. Ja redzi, ka kaut kas tavā ideālajā ģimenes namā nav gluži labi, tad pamati sāk pūt, tad sāk ļoti sāpēt.
Mums visiem ir skeleti skapī. Un mums visiem ir emocijas. Ja sit tur, kur mūsu saknes, kur tie pamati, kas skapī ieslēgti, tad sāp. Un nevar nesāpēt. Jā, es runāju par “buldozera asarām netic”. Man ir vienalga, cik noslīpēts, cik izplānots, cik aprēķināts šāds gājiens no polittehnologu puses teorētiski varētu būt. Man šķiet, ir zemiski tiesāt asaras, par kurām mums – vērīgajiem un visgudrajiem malāstāvētājiem – nav ne mazākās nojēgas.
„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.”[Mat.7:1-2]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru