Reiz, senos vai ne tik senos laikos, kad zāle bija taisni tikpat zaļa kā tagad un debesis ne par mākoni zilākas kā šorīt, dzīvoja kāds vīrs vārdā Pēteris. Viņš strādāja rūpnīcā. Runā, ka tā esot bijus karotīšu ražošanas rūpnīca. Karotītes, tādas spodras no sudraba, arī alumīnija un citiem spoži pelēcīgiem metāliem, Pētera ģimenē bij darinātas jau kopš neatminamiem laikiem. Karotītes bij grebis viņa vecvectēvs, vectēvs, locījis un štancējis tēvs , un tagad arī Pēteris. Bet neba nu tik gludi kā nopulāta sudraba karote viss bij ritējis šai rūpnīcā, grūtos laikos Pētera tēvam rūpnīcu bagāti konkurenti atņēma, sāka tur saimniekot, izrīkot un plānot. Pēterim patika ražot karotes un viņš rūpnīcā strādāja, tomēr, sagaidot izdevīgu brīdi, kad visā tuvākā un arī dažviet tālākā apkārtnē lielais rūpnieks atteicās no mazo ražotnīšu pārvaldīšanas, arī Pēteris izslēja muguru jo stalti un atcerējās par tēvu un tēvu tēvu panākumiem, nostājās rūpnīcas durvīs un paziņoja stingri – tagad es te būšu saimnieks! Kā gadījās, kā ne, lielrūpnieks atmeta ar roku un ļāva arī Pēterim pašam i karotes štancēt, i naudu skaitīt, i jumtu rūpnīcai labot. Nu pa reizei gan lielrūpnieks uzmeta aci Pētera saimniecībai – sak, kas zin, ja nu noderīga spalvaina roka palīgā nepieciešama, ja nu tas prastais strādnieks netiek galā ar rūpnīcas vadīšanu...
Bet Pēteris centās. Tā tak bija viņa paša rūpnīca! Meklēja jaunus karotīšu pircējus, iestājās galda piederumu ražotāju Estētiskajā Savienībā un Nelūgto Apmeklētāju Tracinātāju Organizācijā. Viegli nebija. Tagad Pēterim par visu bija jāgādā pašam. Jumts tecēja un bija jālabo pašam, karotīšu pulēšanas lupatiņas dila, un, galvenais, pašam tagad bija jāizraugās karotīšu pulētāji. Tas nebija vienkārši. Darbinieki, kam Pēteris centās samaksāt par karotīšu darināšanu, iemācījās apzagt Pēteri, no karotītēm paredzētā sudraba izkalt greznas rokassprādzes savām sievām un mīļākajām, bet alumīniju kastēs nosūtīt uz savām vasarnīcām Vidusjūras krastā. Pēteris ik pa brīdim atcerējās laiku, kad pats varēja, neko daudz nedomādams tikai pulēt savas mīļās karotes un ik pa brīdim iesaucās: „Es mīlu karotes, bet ienīstu šo rūpnīcu!” Kad nu reiz bija pienācis brīdis, kad darbinieku terminētie darba līgumi bija noslēgušies, jauns konkurss uz vakantajiem amatiem izsludināts un pieteikumi kaudzēm gūla uz Pētera darbagalda, Pēteris nosēdās pie sava iemīļotā virtuves galda un uz darba intervijām neaizgāja, sak, nekas jau tāpat nemainīsies. Kāda jēga man iet pašam izvēlēties sev darbiniekus, nodomāja Pēteris – viņi visi tāpat ir vienādi. Pēteris ēda vakariņas ar karotēm, kas vēl jau virtuvē bija iekrātas grūtiem laikiem un uz rūpnīcu neaizgāja. Kas notika rūpnīcā? To mēs vairs nezināsim teikt. Iespējams, kāds aizvien tur turpina pulēt karotes, jo pa gabaliņam metāla jau vēl tur esot palicis un ne viens vien lielrūpnieks sekojot līdzi karotīšu rūpnīcas darbinieku pieteikumiem... Pajautājiet viņiem! Kas zin, varbūt viņi jums kaut ko pastāstīs arī par Pētera tālākajām gaitām...
ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris
ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris
Par tiesu un asarām
Kā visātrāk un arī efektīgāk nojaukt māju? Neesmu būvnieks un nezinu, kur tieši lika spridzekli, lai nojauktu Skrundas lokatoru (viens no iespaidīgākajiem sabrukšanas skatiem manā atmiņā), bet kopā ar bērnu ceļu mājiņas no koka klucīšiem un viss sabrūk vienā mirklī, kad izņem apakšējo, kad izņem pamatu…
Mūsu visu pamats ir mūsu bērnība. Mūsu bērnība ir vietas, lietas un cilvēki, kuri mūs veidoja toreiz – tai plašajā, toreiz neizmērojamajā laika posmā, ko daži ieslēdz tumšā bēniņu skapī, bet daži izliek saulītē izstādīties un izrādīties.
Kā vissāpīgāk iesist pretiniekam? Izsist pamatus, protams. Iepļaukāt ģimeni, uzplēst bērnības rētas.
Reiz kāds puisis, starp citu, gudrs, sportisks, nu jau pieaudzis vīrs, tēvs un vadītājs, man asarām acīs stāstīja, cik ļoti pārdzīvojis, kad tētis atnācis viņam pakaļ uz hokeja treniņu pilnīgi piedzēries un atvērtu bikšu priekšu. Bija pagājis daudz gadu, viņa tēvs alkoholu jau sen vairs nelietoja un bija kļuvis par cienījamu uzņēmēju, bet puisis šo skatu un apkaunojumu komandas biedru priekšā nevarēja aizmirst.
Kas ir pirmie cilvēki, kurus bērni uzskata vismaz par Dieva vietniekiem zemes virsū? Vecāki. Vispirms viņi ir vieni vienīgie, pēc tam nākas salīdzināt savējos ar citu tādu pašu augošu gudrinieku vecākiem. Ne vienmēr šis salīdzinājums glaimo. Ja redzi, ka kaut kas tavā ideālajā ģimenes namā nav gluži labi, tad pamati sāk pūt, tad sāk ļoti sāpēt.
Mums visiem ir skeleti skapī. Un mums visiem ir emocijas. Ja sit tur, kur mūsu saknes, kur tie pamati, kas skapī ieslēgti, tad sāp. Un nevar nesāpēt. Jā, es runāju par “buldozera asarām netic”. Man ir vienalga, cik noslīpēts, cik izplānots, cik aprēķināts šāds gājiens no polittehnologu puses teorētiski varētu būt. Man šķiet, ir zemiski tiesāt asaras, par kurām mums – vērīgajiem un visgudrajiem malāstāvētājiem – nav ne mazākās nojēgas.
„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.”[Mat.7:1-2]
svētdiena, 2010. gada 7. marts
Par sabilnieku Somijas TV un mūsu īpatnībām
Pēdējās dienās Interneta vietnes pārpludinājis sabilnieka stāsts Somijas TV ar simtiem līdzi jūtošu komentāru un atbalstošu vārdu. Jā, somu žurnālisti uztaisījuši aizkustinošu stāstu. Jā, arī man kamols kaklā sakāpa, kad Millera kungs stāstīja par to, ka gribētu savus dēlus un mazbērnus uzaugam redzēt... BET. Kāpēc neviens nerunā par to, kāpēc tā notiek? Ir ļoti ērti atrast „melno bruņinieku”(lasi – hūti vai mākoņtēvu), kurš ir visa ļaunuma sakne, sākums un gals. Nav jau ar šie nekādi baltie gariņi, protams, bet visu novelt uz vienu slikto, pret ko cīnīties, ir tik ļoti vienkārši. Ne velti dažas labas partijas ar to slikto izsvēpēšanu aizvien turas reitingos.
Atmodas līderis, varonis un tagad nekā? Ok, tas bija labi, ko toreiz izdarījāt, bet, atvainojiet, ar karodziņu vicināšanu un auseklīšu spraušanu pie krūts vien uz zaļa zara netiksi. Tas tāpat kā kāzās – uzvilkt baltu kleitu un pateikt JĀ pie altāra nav maz, bet īstā varonība sākas nākamajā dienā. Ja jau tās hūtes un mākoņtēvi visus te par nabagiem būtu pataisījuši, kāpēc tad aizbraucēji nedodas strādāt tepat pie leišiem vai igauņiem? Ja jau te visiem līdzekļiem vietējais bizness tiek svēpēts ārā, kāpēc tad mūsu bāleliņi Īrijā un Anglijā neveido savu biznesu, bet lasa sēnes un ceļ mājas? Nu labi, ir arī veiksmes stāsti, bet izņēmumi apstiprina likumsakarību. Kāpēc ārzemēs letiņi ir gatavi dzīvot pa vairākiem vienā istabiņā, bet Latvijā bez divstāvu villas, platekrāna TV un BMW garāžā krīt depresijā?
Šķiet, ka mums tad to Atmodu nemaz nevajadzēja – visiem gribas, lai kāds izdara priekšā: nosūta strādāt pēc valsts sadales plāna, mākslīgi uztur rūpnīcas ar mākslīgo nodarbinātību un mākslīgi laimīgo dzīvi.
Es jau gan arī pati neko neesmu izdarījusi valsts ekonomikas stiprināšanā, nu, respektīvi, neesmu ne sev, ne citiem darba devējs. Bet vai tas ir tāpēc, ka kāds hūtīgais man padeni pielicis priekšā, vai tāpēc, ka dūšas par maz? (pareizā ir atbilde Nr.2)
Un visbeidzot, ja minētais sabilnieks ir uzņēmējs, kāpēc dēli neturpina viņa biznesu, bet brauc prom strādāt citu labā? Kāpēc ir tādi, kam vienmēr ir darbs un kāda nebūt iztikšana, lai arī pieticīga, un tādi, kam nekad nekā nav un svešā dārzā puķes vienmēr košākas?
p.s.godīgi sakot, domas par aizbraukšanu arī man nav svešas, bet ne jau pāris treknu onkuļu dēļ (btw, es viņus neattaisnoju), vienkārši ir kaut kādas pārejas ekonomikas likumsakarības, bez kurām pa lielam nekā. Arī maitas šādos pārejas periodos ir bijuši visādās valstīs. Tas, kas man riebj, ir čīkstēšana un sliktā onkuļa meklēšana! Lūk, tas ir mans šīsdienas kopsavilkums.
Atmodas līderis, varonis un tagad nekā? Ok, tas bija labi, ko toreiz izdarījāt, bet, atvainojiet, ar karodziņu vicināšanu un auseklīšu spraušanu pie krūts vien uz zaļa zara netiksi. Tas tāpat kā kāzās – uzvilkt baltu kleitu un pateikt JĀ pie altāra nav maz, bet īstā varonība sākas nākamajā dienā. Ja jau tās hūtes un mākoņtēvi visus te par nabagiem būtu pataisījuši, kāpēc tad aizbraucēji nedodas strādāt tepat pie leišiem vai igauņiem? Ja jau te visiem līdzekļiem vietējais bizness tiek svēpēts ārā, kāpēc tad mūsu bāleliņi Īrijā un Anglijā neveido savu biznesu, bet lasa sēnes un ceļ mājas? Nu labi, ir arī veiksmes stāsti, bet izņēmumi apstiprina likumsakarību. Kāpēc ārzemēs letiņi ir gatavi dzīvot pa vairākiem vienā istabiņā, bet Latvijā bez divstāvu villas, platekrāna TV un BMW garāžā krīt depresijā?
Šķiet, ka mums tad to Atmodu nemaz nevajadzēja – visiem gribas, lai kāds izdara priekšā: nosūta strādāt pēc valsts sadales plāna, mākslīgi uztur rūpnīcas ar mākslīgo nodarbinātību un mākslīgi laimīgo dzīvi.
Es jau gan arī pati neko neesmu izdarījusi valsts ekonomikas stiprināšanā, nu, respektīvi, neesmu ne sev, ne citiem darba devējs. Bet vai tas ir tāpēc, ka kāds hūtīgais man padeni pielicis priekšā, vai tāpēc, ka dūšas par maz? (pareizā ir atbilde Nr.2)
Un visbeidzot, ja minētais sabilnieks ir uzņēmējs, kāpēc dēli neturpina viņa biznesu, bet brauc prom strādāt citu labā? Kāpēc ir tādi, kam vienmēr ir darbs un kāda nebūt iztikšana, lai arī pieticīga, un tādi, kam nekad nekā nav un svešā dārzā puķes vienmēr košākas?
p.s.godīgi sakot, domas par aizbraukšanu arī man nav svešas, bet ne jau pāris treknu onkuļu dēļ (btw, es viņus neattaisnoju), vienkārši ir kaut kādas pārejas ekonomikas likumsakarības, bez kurām pa lielam nekā. Arī maitas šādos pārejas periodos ir bijuši visādās valstīs. Tas, kas man riebj, ir čīkstēšana un sliktā onkuļa meklēšana! Lūk, tas ir mans šīsdienas kopsavilkums.
svētdiena, 2010. gada 28. februāris
Sacensību gars
Kas tas ir par tādu nejauceni motoru, kas liek dzīvi dzīvot no sacīkšu perspektīvas? Krāsot māju tad, kad kaimiņš savējo nokrāsojis, bet tikai drusku spilgtāk, lai smukākā ielā! Televīzoru pirkt kaut par cm platāku nekā darbabiedram un auto fiksāku nekā draugam! Bērnam noteikti jāmācās vislabāk klasē un pašam ir jābūt vismaz par kapeiku veiksmīgākam nekā exskolasbiedrs! He, kas par komentāriem noklausāmi pirms kārtējiem skolu salidojumiem - principā uz tādiem drīkst ierasties tikai tad, ja esi kas īpašs (vai vismaz tev ir visnotaļ laba iztēle, pārliecināšanas spējas un dzīvo labi tālu, lai patiesību neviens nenoskaidrotu), tak neiesi uz tikšanos ar "tālu tikušajiem" klasesbiedriem kā mājsaimniece !
Olimpiskās spēles! Pilni Interneta komentāri ar žulti par lielo Latvijas sportistu skaitu, jo pa beigu galu tak vairums tik kratīšoties. Nu un? Izpildīt olimpiskos normatīvus principā nenozīmē nekādu beigu galu. Un, ja visi sūtīs medaļniekus, tad katrā sporta veidā piedalīsies tikai 3, nu labi 4 sportisti
Vakardienas Eirovīzija. "Eiropa mūs saprata/nesaprata, sapratīs/nesapratīs" - da kāda starpība! Skatās (un lai gan saka, ka neskatās, bet skatās) un rod kādu priekšstatu par valsti. Man prieks, ja Latviju pārstāv kvalitatīvi mūziķi, bet tās vietas lai paliek bukmeikeriem! Es pati gandrīz vienmēr skatos un nekad nebalsoju un pieņemu, ka tādu kā es vēl Eirovīzijas skatītājos ir tūkstoši.
Kurš kretīns izdomājis dzīvi TOPos sarindot, labo un slikto statistikā mērīt? Pirmā vieta Eiropā pasnāvību skaita ziņā - ak šausmas! It kā pašnāvības kļūt labāka parādība, ja to būtu mazāk. It kā katrs viens gadījums nebūtu svarīgs! It kā cilvēks nebūtu unikāls, bet vidējais statistiskais mērījums.
Man īpaša šķiet mūsu Dziesmusvētku tradīcija. Tāpēc, ka tā nav sacensība (nu labi, tur arī ir koru un deju kari, skates un konkursi, bet tas tomēr vairāk fonā). Tāpēc, ka tas nozīmē būt kopā, visiem.
Man ir sajūta, ka nemitīgā sacenšanās nevis virza cilvēci, bet degradē to... Dzīšanās pēc labākiem sportiskiem rezultātiem noved pie dopinga, pārslodzes un invaliditātes pretstatā veselīgam dzīvesveidam. Dzīšanās pēc vislabākajiem profesionālajiem sasniegumiem noved pie darbaholisma, izdegšanas un nevērības pret tuvākajiem. Mūžīga dzīšanās pēc Vislabākā neļauj ieraudzīt svarīgo līdzās. Tā nu paskrienam garām, bet atpakaļceļa bieži vairs nav.
Olimpiskās spēles! Pilni Interneta komentāri ar žulti par lielo Latvijas sportistu skaitu, jo pa beigu galu tak vairums tik kratīšoties. Nu un? Izpildīt olimpiskos normatīvus principā nenozīmē nekādu beigu galu. Un, ja visi sūtīs medaļniekus, tad katrā sporta veidā piedalīsies tikai 3, nu labi 4 sportisti
Vakardienas Eirovīzija. "Eiropa mūs saprata/nesaprata, sapratīs/nesapratīs" - da kāda starpība! Skatās (un lai gan saka, ka neskatās, bet skatās) un rod kādu priekšstatu par valsti. Man prieks, ja Latviju pārstāv kvalitatīvi mūziķi, bet tās vietas lai paliek bukmeikeriem! Es pati gandrīz vienmēr skatos un nekad nebalsoju un pieņemu, ka tādu kā es vēl Eirovīzijas skatītājos ir tūkstoši.
Kurš kretīns izdomājis dzīvi TOPos sarindot, labo un slikto statistikā mērīt? Pirmā vieta Eiropā pasnāvību skaita ziņā - ak šausmas! It kā pašnāvības kļūt labāka parādība, ja to būtu mazāk. It kā katrs viens gadījums nebūtu svarīgs! It kā cilvēks nebūtu unikāls, bet vidējais statistiskais mērījums.
Man īpaša šķiet mūsu Dziesmusvētku tradīcija. Tāpēc, ka tā nav sacensība (nu labi, tur arī ir koru un deju kari, skates un konkursi, bet tas tomēr vairāk fonā). Tāpēc, ka tas nozīmē būt kopā, visiem.
Man ir sajūta, ka nemitīgā sacenšanās nevis virza cilvēci, bet degradē to... Dzīšanās pēc labākiem sportiskiem rezultātiem noved pie dopinga, pārslodzes un invaliditātes pretstatā veselīgam dzīvesveidam. Dzīšanās pēc vislabākajiem profesionālajiem sasniegumiem noved pie darbaholisma, izdegšanas un nevērības pret tuvākajiem. Mūžīga dzīšanās pēc Vislabākā neļauj ieraudzīt svarīgo līdzās. Tā nu paskrienam garām, bet atpakaļceļa bieži vairs nav.
piektdiena, 2009. gada 16. oktobris
ne-PAR kultūru = PRET???
Nu tad tā. Es nepiedalījos akcijā PAR KULTŪRU. Nevis tāpēc, ka aizmirsu vai tāpēc, ka par tādu nezināju un vēl mazāk tāpēc, ka es būtu PRET kultūru. Es nepiedalījos, jo man liekas dumji balsot par to, kas ir pašsaprotams. Vai gan būtu iespējams atrast starp tiem, kas akcijā nepiedalījās kaut vienu indivīdu, kurš teiktu: „Jā, es akcijā nepiedalījās, jo es esmu PRET kultūru!”
Varam jau arī turpināt un rīkot akcijas „Par izglītību!”, „Par drošību!”, „Par veselību!” par... un tā tik apliecināt visiem pēc kārtas, cik ļoti PAR mēs esam. Var jau būt man nav taisnība un tiešām ir pienācis laiks apliecināt pašsaprotamo, pateikt, ka es balsoju PAR DZĪVOŠANU galu galā?
Starp citu, jebkurā sistēmā, kaut tik jaunā kā Latvija, jau gana daudz var atrast daždažādu neatbildētu jautājumu, uz kuriem šitādos sajukuma brīžos būtu lietderīgi atbildes pameklēt un mēģināt risinājumu rast – kaut vai jautājums par to, kur beidzas amatierisms, kam var nemaksāt, un sākas profesionālā māksla, kam jāmaksā, turklāt jāmaksā daudz, varbūt reizēm pat neadekvāti daudz...
Mans divgadīgais dēls, ja es viņam to jautātu, noteikti balsotu PAR biezpiena sieriņiem vakariņās un PRET kartupeļiem. Nav šaubu. Vismaz pāris dienas.
Ja es balsoju PAR kultūru, tad kas ir tas pret ko es balsoju PRET?
Varam jau arī turpināt un rīkot akcijas „Par izglītību!”, „Par drošību!”, „Par veselību!” par... un tā tik apliecināt visiem pēc kārtas, cik ļoti PAR mēs esam. Var jau būt man nav taisnība un tiešām ir pienācis laiks apliecināt pašsaprotamo, pateikt, ka es balsoju PAR DZĪVOŠANU galu galā?
Starp citu, jebkurā sistēmā, kaut tik jaunā kā Latvija, jau gana daudz var atrast daždažādu neatbildētu jautājumu, uz kuriem šitādos sajukuma brīžos būtu lietderīgi atbildes pameklēt un mēģināt risinājumu rast – kaut vai jautājums par to, kur beidzas amatierisms, kam var nemaksāt, un sākas profesionālā māksla, kam jāmaksā, turklāt jāmaksā daudz, varbūt reizēm pat neadekvāti daudz...
Mans divgadīgais dēls, ja es viņam to jautātu, noteikti balsotu PAR biezpiena sieriņiem vakariņās un PRET kartupeļiem. Nav šaubu. Vismaz pāris dienas.
Ja es balsoju PAR kultūru, tad kas ir tas pret ko es balsoju PRET?
pirmdiena, 2009. gada 4. maijs
Mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars jeb kas aizkustināja manu sirdi vēlēšanu programmās ...
SCP Kuldīgā:
„Medicīnu padarīt pieejamu arī iedzīvotājiem,”
„Mūsu zeme” Kuldīgā (šī partija vispār būtu pelnījusi no CVK kādu speciālbalvu par tēlaināko valodu vēlēšanu rakstos, uzmanības vērta ir visa programma ):
„Visāda veida parazīti atraduši dažādas iespējas kā iedabūt naudu savās kabatās
Pārāk silti iekārtojušies ir "siltuma tirgotāji", kas par upuriem atraduši atsevišķu DAUDZDZĪVOKĻU MĀJU iemītniekus - to ir pietiekami daudz, lai uz viņu rēķina varētu krietni "uzvārīties", ik mēnesi no katra dzīvokļa noblēdot kaut nelielu summu...”
„Mēs iedrošināsim policiju iziet ielās arī tad, kad tur par noteicējiem sevi iedomājas huligāni un vandāļi.”
„Ekskursijās un pieredzes apmaiņā pa komunistisko Ķīnu izvadātie padomes locekļi samācījušies jebkurā brīdī savas sēdes pasludināt par slēgtām, lai tādējādi varētu izraidīt no tām viņu interesēm neatbilstošus klātesošos.”
Demokrāti.lv Kuldīgā:
„Kuldīgas novadā nav jābrauc pa izdangātiem, bedrainiem ceļiem, nav jāstaigā dubļainām kājām pa novada ielām un jābaidās iziet no mājas.”
PS+KDS Liepājā
„Zinot Liepājas klimatiskos apstākļus, būsim gatavi ziemas sākumam pilsētā un turēsim liepājnieku kājas sausumā.”
„Sakārtosim un novērsīsim "Jaunās pasaules" applūšanu.”
LPP/LC Tukumā:
“Veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību, piesaistot ES fondu līdzekļus.”
MZ Tukumā:
“Kārtības uzlabošanai pilsētā Pašvaldības policijā uzlabot plicijas iecirkņa pilnvērtīgāku funkcionalitāti un darba apstākļus, atalgojumu.”
LZS Kandavā
“Piedalīties Mazo pilsētu hartas organizētajos pasākumos.”
“Latgales tauta” Daugavpilī
“Pirmkārt, tie ir paši cilvēki. Tas ir liels resurss, galvenokārt, rūpniecības uzņēmumu kvalificēti darbinieki, kurus vēl nav par vēlu izmantot.”
“Iespēja ar efektivitātes pienācīgu daļu strādāt kā rietumu attīstības virzienā (Eiropas Savienības valstis), tā arī austrumu (Krievija, Baltkrievija, Ukraina).”
“Par Dzimteni” Daugavpilī:
“Mūsu mērķis: pieticība katrā ģimenē- ir vesela sabiedrība.”
“Akciju sabiedrības radīšana, kur 51% kapitāla piederēs pašvaldībai. Akciju sabiedrība nodarbosies ar mūsdienīgu mehānismu ieviešanu pilsētas attīstībā.”
„Komunāli maksājumi mazāk nekļūs, bet apkalpošanas kvalitāti var uzlabot reizēs, optimizējot esošos resursus.”
„Izmantot municipālu uzņēmumu ražošanas pārpalikumus maznodrošinātas iedzīvotāju daļas atbalstam.”
„ Ievest barteru aprēķināšanu sistēmu, likvīda vieninieka veidā uz uzrādītāju, nostrādāto stundu apmainīšanai uz precēm un pakalpojumiem, kas ir ražotas uz municipāliem uzņēmumiem.”
TP Daugavpilī:
“Garīgums un reliģija: (..) Palīdzība Eiropas struktūrfondu apgūšanā.”
“Brenguļi Beverīnai” Beverīnas novadā (principā es par apvienības nosaukumu un novada nosaukumu visvairāk sajūsminājos )
•par Eiropas fondu līdzfinansējuma speciālista piesaistīšanu novadā;
“Jumis” Beverīnas novadā
“Jumis- tā ir svētuma un auglības zīme. Savā pirmatnējā nozīmē Jumis satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu.”
Un visbeidzot teikuma konstrukcijas pērle iz manis pašas novada - LPP/LC Talsos
“Nostiprinot pašvaldības policiju, veidosim operatīvāku un konkrētāku cīņu ar ielu noziedzību, alkoholismu, narkomāniju un azartspēļu izplatību, nodrošinot tās darbību katrā administratīvajā centrā.”
„Medicīnu padarīt pieejamu arī iedzīvotājiem,”
„Mūsu zeme” Kuldīgā (šī partija vispār būtu pelnījusi no CVK kādu speciālbalvu par tēlaināko valodu vēlēšanu rakstos, uzmanības vērta ir visa programma ):
„Visāda veida parazīti atraduši dažādas iespējas kā iedabūt naudu savās kabatās
Pārāk silti iekārtojušies ir "siltuma tirgotāji", kas par upuriem atraduši atsevišķu DAUDZDZĪVOKĻU MĀJU iemītniekus - to ir pietiekami daudz, lai uz viņu rēķina varētu krietni "uzvārīties", ik mēnesi no katra dzīvokļa noblēdot kaut nelielu summu...”
„Mēs iedrošināsim policiju iziet ielās arī tad, kad tur par noteicējiem sevi iedomājas huligāni un vandāļi.”
„Ekskursijās un pieredzes apmaiņā pa komunistisko Ķīnu izvadātie padomes locekļi samācījušies jebkurā brīdī savas sēdes pasludināt par slēgtām, lai tādējādi varētu izraidīt no tām viņu interesēm neatbilstošus klātesošos.”
Demokrāti.lv Kuldīgā:
„Kuldīgas novadā nav jābrauc pa izdangātiem, bedrainiem ceļiem, nav jāstaigā dubļainām kājām pa novada ielām un jābaidās iziet no mājas.”
PS+KDS Liepājā
„Zinot Liepājas klimatiskos apstākļus, būsim gatavi ziemas sākumam pilsētā un turēsim liepājnieku kājas sausumā.”
„Sakārtosim un novērsīsim "Jaunās pasaules" applūšanu.”
LPP/LC Tukumā:
“Veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību, piesaistot ES fondu līdzekļus.”
MZ Tukumā:
“Kārtības uzlabošanai pilsētā Pašvaldības policijā uzlabot plicijas iecirkņa pilnvērtīgāku funkcionalitāti un darba apstākļus, atalgojumu.”
LZS Kandavā
“Piedalīties Mazo pilsētu hartas organizētajos pasākumos.”
“Latgales tauta” Daugavpilī
“Pirmkārt, tie ir paši cilvēki. Tas ir liels resurss, galvenokārt, rūpniecības uzņēmumu kvalificēti darbinieki, kurus vēl nav par vēlu izmantot.”
“Iespēja ar efektivitātes pienācīgu daļu strādāt kā rietumu attīstības virzienā (Eiropas Savienības valstis), tā arī austrumu (Krievija, Baltkrievija, Ukraina).”
“Par Dzimteni” Daugavpilī:
“Mūsu mērķis: pieticība katrā ģimenē- ir vesela sabiedrība.”
“Akciju sabiedrības radīšana, kur 51% kapitāla piederēs pašvaldībai. Akciju sabiedrība nodarbosies ar mūsdienīgu mehānismu ieviešanu pilsētas attīstībā.”
„Komunāli maksājumi mazāk nekļūs, bet apkalpošanas kvalitāti var uzlabot reizēs, optimizējot esošos resursus.”
„Izmantot municipālu uzņēmumu ražošanas pārpalikumus maznodrošinātas iedzīvotāju daļas atbalstam.”
„ Ievest barteru aprēķināšanu sistēmu, likvīda vieninieka veidā uz uzrādītāju, nostrādāto stundu apmainīšanai uz precēm un pakalpojumiem, kas ir ražotas uz municipāliem uzņēmumiem.”
TP Daugavpilī:
“Garīgums un reliģija: (..) Palīdzība Eiropas struktūrfondu apgūšanā.”
“Brenguļi Beverīnai” Beverīnas novadā (principā es par apvienības nosaukumu un novada nosaukumu visvairāk sajūsminājos )
•par Eiropas fondu līdzfinansējuma speciālista piesaistīšanu novadā;
“Jumis” Beverīnas novadā
“Jumis- tā ir svētuma un auglības zīme. Savā pirmatnējā nozīmē Jumis satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu.”
Un visbeidzot teikuma konstrukcijas pērle iz manis pašas novada - LPP/LC Talsos
“Nostiprinot pašvaldības policiju, veidosim operatīvāku un konkrētāku cīņu ar ielu noziedzību, alkoholismu, narkomāniju un azartspēļu izplatību, nodrošinot tās darbību katrā administratīvajā centrā.”
piektdiena, 2009. gada 10. aprīlis
Barabu vai Jēzu?
Ko es izvēlētos, ja TAS notiktu šodien? Būtu jāatbild - nu saprotams, ka Jēzu, saprotams, ka es nekliegtu līdzi pūlim, lai atbrīvo pretīgo slepkavnieku Barabu, bet sarīkotu piketu par Jēzus tiesībām uz taisnīgu tiesu, par Jēzus tiesībām uz vārda brīvību... Bet vai tiešām?
Nez kāpēc kino Barabu attēlo kā bezzobainu, netīru, smirdīgu briesmoni. Bet, ja iedomājamies, ka Baraba būtu bijis visai harizmātisks, tumšs un atlētisks vietējais siržu lauzējs, kurš, nu jā, - laiku pa laikam nodūra kādu, ar ko nebij pa ceļam, bet ej nu sazin, vai šamējais to nebij pelnījis un vispār neduršanas periodos viņš tak tāds principā interesants džeks? Jā, maita jau ir pēc dabas, bet daudzi tak tādi! Tad jau pusvalsts krustā jāsit! Toties tas Jēzus - sazin no kurienes nācis, nav vietējais, runā dīvainības, nostājas pret mūsu gadu gadiem ierastajiem likumiem ... Ehh, labāk jau zināma nelaime, nekā nezin kas. Turklāt, ja jau visi (arī taču tie gudrie prāti) kliedz, ka jāatbrīvo Baraba, tad jau varbūt taisnība vien ir? Ko nu es viens tāds muļķīts nostāšos pret visiem savējiem... Drošāk taču ir kliegt līdzi.
Vai es noticētu Jēzum? Nez vai... godīgi sakot... Varbūt arī nesajūsminātos par krustā sišanu, tomēr - kārtība paliek kārtība.
Tāda šausminoša Lielās Piektdienas atzīšanās. Bet nedod mieru doma par pareizām un nepareizām izēlēm. Jo visbiežāk taču atpkaļceļa nav. Izvēle ir izdarīta un punkts. Sit viņu krustā!-un āmuri klaudz.
Cik lielai gan jābūt žēlastībai, lai atļautu dzīvi nedzīvot ar smagu sirdsapziņas moku akmeni uz sirds par nepareizo izvēli?! Viņš augšāmcēlās arī tāpēc, lai piedotu nepareizo izvēli.
Nez kāpēc kino Barabu attēlo kā bezzobainu, netīru, smirdīgu briesmoni. Bet, ja iedomājamies, ka Baraba būtu bijis visai harizmātisks, tumšs un atlētisks vietējais siržu lauzējs, kurš, nu jā, - laiku pa laikam nodūra kādu, ar ko nebij pa ceļam, bet ej nu sazin, vai šamējais to nebij pelnījis un vispār neduršanas periodos viņš tak tāds principā interesants džeks? Jā, maita jau ir pēc dabas, bet daudzi tak tādi! Tad jau pusvalsts krustā jāsit! Toties tas Jēzus - sazin no kurienes nācis, nav vietējais, runā dīvainības, nostājas pret mūsu gadu gadiem ierastajiem likumiem ... Ehh, labāk jau zināma nelaime, nekā nezin kas. Turklāt, ja jau visi (arī taču tie gudrie prāti) kliedz, ka jāatbrīvo Baraba, tad jau varbūt taisnība vien ir? Ko nu es viens tāds muļķīts nostāšos pret visiem savējiem... Drošāk taču ir kliegt līdzi.
Vai es noticētu Jēzum? Nez vai... godīgi sakot... Varbūt arī nesajūsminātos par krustā sišanu, tomēr - kārtība paliek kārtība.
Tāda šausminoša Lielās Piektdienas atzīšanās. Bet nedod mieru doma par pareizām un nepareizām izēlēm. Jo visbiežāk taču atpkaļceļa nav. Izvēle ir izdarīta un punkts. Sit viņu krustā!-un āmuri klaudz.
Cik lielai gan jābūt žēlastībai, lai atļautu dzīvi nedzīvot ar smagu sirdsapziņas moku akmeni uz sirds par nepareizo izvēli?! Viņš augšāmcēlās arī tāpēc, lai piedotu nepareizo izvēli.
Abonēt:
Ziņas (Atom)