Labu vai Neko

Un kas mani dīdīja kādā portālā atvērt komentāru sadaļu pie raksta par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu? Tas pats ziņkārīgais dīdeklis, kas turpat pāris centimetru zemāk lika uzklikšķināt uz vēl kādas ziņas par to pašu Mārtiņu , tikai pāris mēnešu senākas, un palasīt komentārus pie tās... Pirmajā lasāmlapā daudz, ļoti daudz aizkustinošu atvadvārdu, cieņas un mīlestības apliecinājumu! Otrajā (dažus pārkopēju):
„ko tas p e d i ņ š saprot no mūzikas?-šalala.......lohs,šļupsteklis!! !
Mārtiņs ir atriebīgs, viegli aizkaitināms tipiņš...
atliek cilvekam pafilmeties seriaalaa ta uzreiz sakaapj galva. nekas vairak par parastu cilvēku vinjs nav, jo neuzskatu vinju par nekadu makslinieku, kur nu vel par muziki, vai muzikas parzineju.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu).
Man skiet ka Latvijas muzikas viens no kapakmenjiem. Kopaa ar Racu un Reiniku.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu). „

Kāds iespējams tagad saviebās nepatikā – sak`kāpēc viņai tādas lietas par aizgājēju tagad jārāda? Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka es ieteiktu šos komentārus iegravēt kapakmenī! Nu labi, visvairāk es gribētu, lai šādi komentāri nekad un nekur ne par vienu cilvēku neparādītos, bet , ja nu bez tādas verbālas caurejas nekādi nevar, tad – davai, samainām šis plūsmas vietām – labo dzīvam esot, bet slikto tad, kad cilvēka vairs nav.

Kāpēc, nu kāpēc mēs tik ļoti lepojamies ar kapu kultūru? Kāpēc dzimšanas dienā (ja atceramies) nopērkam vienu plānu rozīti, bet uz kapiem stiepjam milzu kroņus? Kāpēc radutantes mājās neierodamies zāli nopļaut, bet kapos veidojam žurnālu vāku cienīgus daiļdārzus?

Par aizgājēju labu vai neko. Nē! Par dzīvo labu vai neko!!!

Nodokļu maksātājas pārdomas bērnaudzināšanas sakarā

Publisko telpu pēdējās nedēļas pārpludinājis skandāls Jūrmalas bērnudārzā – šausmas, audzinātāja atļāvusies pirms ēdienreizēm kopā ar bērniem skaitīt lūgšanu! It kā ar to vēl nebūtu gana – Ziemassvētkos uz bērnudārzu ataicināts pavisam īsts dzīvs mācītājs! Un pie tā visa audzinātājas nav pamanījušās bērniem izskaidrot, ka - kas bērnudārzā mācīts, tas paliek bērnudārzā un nav mājās atrādāms. Skaidra lieta, ka te nu laiks slīpēt sūdzību spalvas un virināt starptautisko tiesību lappuses, lai šādu te visatļautību izbeigtu. Bērns mājās pirms ēšanas saliek rokas lūgšanā! Kas var būt trakāks par to!
Es, saprotams, zinu, ka stāv rakstīts – valsts un Baznīca ir šķirtas. Es saprotams esmu ko dzirdējusi par reliģijas brīvību. Un loģiski – par sabiedriskā līguma rezultātā sakasītajām naudiņām (lasi – nodokļiem) būs apmaksāt tikai to, kas stingri melns uz balta izglītības programmās sastiprināts.
Bet tad man kā pilsonei – nodokļu maksātājai - rodas daži nevainīgi jautājumi – uz kāda tāda valsts pasūtījuma pamata sabiedriskā televīzija svētku reizēs pārraida lielāko konfesiju mācītāju uzrunas? Dievkalpojumus svētdienās? Nav pamanīts neviens norādījums uz apmaksātu raidlaiku...
Un tad man kā bērnudārznieka mammai – kristietei – jautājums, kurā instancē man sākt skandalēties par to, ka Ziemassvētkos manam bērnam valsts apmaksātā iestādē stāsta, ka eksistē tāds onkulis Ziemassvētku vecītis un Lieldienās mēģina pārliecināt, ka olas atnes zaķi? Nu tradīciju uzskaitījums varētu turpināties ilgi... Teiksiet – kas gan tur slikts, ka svin svētkus? Nē, principā nekā slikta nav. Bet šķiet, ka arī nevienā programmā šādas lietas ierakstītas nav. Tikai kaut kā drusku negodīgi sanāk – ja par maniem nodokļiem apmaksā ... arī ticību... tikai tādu, kam es kā mamma nepiekrītu, bet neapmaksā to, ko es gribētu savam bērnam dot.