Par vīriešiem un lielo aizbraukšanu

Domājot par kāda tautas skaitītāja žēlabām par tukšajiem Tukuma pilsētas dzīvokļiem, kur retumis var sastapt vien pa kādam pensionāram, kurš negrib atklāt, ka bērni labākas dzīves meklējumos devušies uz ārzemēm, aizdomājos par savu aizbraucēju sarakstu.
Katram šodienas Latvijas iedzīvotājam ir savs personīgais aizbraucēju saraksts – labākajā gadījumā draugi un attāli radinieki, sliktākajā – mammas, tēvi, bērni... Labi gan, ka īstas Ziemassvētku apsveikumu kartiņas tagad tiek uzskatītas par īpašu un reti lietotu ekskluzīvu, citādi svētku apsveikumu nosūtīšana uz anglijām, īrijām, norvēģijām , austrālijām krietni patukšotu letiņu jau tā ne pārāk biezos maciņus.
Bet nu tātad es pārdomāju savu aizbraucēju sarakstu. Manu tuvāku un tālāku paziņu ģeogrāfija šobrīd gana plaša – Vācija, Itālija, Dānija, Norvēģija, Austrālija, Īrija, Anglija, ASV, Austrija, Nīderlande, Zviedrija, Kanāda. Varbūt kaut ko piemirsu. Bet kas šai sarakstā mani pārsteidza? Nē, vispār jau nepārsteidza. Tā kā esmu sieviete, tad dabiski, ka manā paziņu lokā ir daudz sieviešu. Un iemesls, kāpēc viņas ir ārzemēs un negrasās atgriezties šeit, nav gluži ekonomisks (ja vien to var tā nodalīt), bet gan visai elementāri sociāls – vīrieši.

Kāds draugs (vīrietis LV pie 40, aizņemts)mani nesen iepazīstināja ar savu personīgo vērojumu Latvijas sieviešu/vīriešu sakarā:
„Zini, es personīgi ļoti labi pazīstu vismaz 10 sievietes, kuras ir ņemamas uzreiz (lūdzu nepārprast, ar to viņš domāja nopietnu attiecību veidošanas procesu) – smukas, gudras, foršas un ...brīvas, bet nevienu (!!!) vīrieti, kas atbilstu šiem kritērijiem!”

Loģiski, ka tās 10 sievietes ir gana gudras, lai saprastu, ka viņām ir tikai 3 scenāriji:
1)mesties smagajā un nežēlīgajā konkurences cīņā par pāris aborigēniem – gudrajiem, foršajiem un kaut kāda iemesla dēļ...brīvajiem – kur izredzes uz „un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” līdzinās iespējai loterijā laimēt miljonu;
2) būt un palikt par vienu no „gudrajām,skaistajām,brīvajām”, kam ir gana daudz laika, lai kļūtu par kašķīgu vecmeitu un rakstītu kašķīgus blogus Internetā;
3) aizbraukt tur, kur viņas gaida atvērtām rokām, sirdīm un mājām.

Protams, vēl pastāv dažādu pakāpju apakšscenāriji, piemēram- savākt vietējo lempīgo un neizlēmīgo pēteri „lai vai kāds,ka tik pašai savs” vai kļūt par „piesmieto misis eiropu”. Bet tas citai reizei. Šoreiz par aizbraukšanu baltajās kleitās un tikai.