Labu vai Neko

Un kas mani dīdīja kādā portālā atvērt komentāru sadaļu pie raksta par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu? Tas pats ziņkārīgais dīdeklis, kas turpat pāris centimetru zemāk lika uzklikšķināt uz vēl kādas ziņas par to pašu Mārtiņu , tikai pāris mēnešu senākas, un palasīt komentārus pie tās... Pirmajā lasāmlapā daudz, ļoti daudz aizkustinošu atvadvārdu, cieņas un mīlestības apliecinājumu! Otrajā (dažus pārkopēju):
„ko tas p e d i ņ š saprot no mūzikas?-šalala.......lohs,šļupsteklis!! !
Mārtiņs ir atriebīgs, viegli aizkaitināms tipiņš...
atliek cilvekam pafilmeties seriaalaa ta uzreiz sakaapj galva. nekas vairak par parastu cilvēku vinjs nav, jo neuzskatu vinju par nekadu makslinieku, kur nu vel par muziki, vai muzikas parzineju.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu).
Man skiet ka Latvijas muzikas viens no kapakmenjiem. Kopaa ar Racu un Reiniku.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu). „

Kāds iespējams tagad saviebās nepatikā – sak`kāpēc viņai tādas lietas par aizgājēju tagad jārāda? Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka es ieteiktu šos komentārus iegravēt kapakmenī! Nu labi, visvairāk es gribētu, lai šādi komentāri nekad un nekur ne par vienu cilvēku neparādītos, bet , ja nu bez tādas verbālas caurejas nekādi nevar, tad – davai, samainām šis plūsmas vietām – labo dzīvam esot, bet slikto tad, kad cilvēka vairs nav.

Kāpēc, nu kāpēc mēs tik ļoti lepojamies ar kapu kultūru? Kāpēc dzimšanas dienā (ja atceramies) nopērkam vienu plānu rozīti, bet uz kapiem stiepjam milzu kroņus? Kāpēc radutantes mājās neierodamies zāli nopļaut, bet kapos veidojam žurnālu vāku cienīgus daiļdārzus?

Par aizgājēju labu vai neko. Nē! Par dzīvo labu vai neko!!!

Nodokļu maksātājas pārdomas bērnaudzināšanas sakarā

Publisko telpu pēdējās nedēļas pārpludinājis skandāls Jūrmalas bērnudārzā – šausmas, audzinātāja atļāvusies pirms ēdienreizēm kopā ar bērniem skaitīt lūgšanu! It kā ar to vēl nebūtu gana – Ziemassvētkos uz bērnudārzu ataicināts pavisam īsts dzīvs mācītājs! Un pie tā visa audzinātājas nav pamanījušās bērniem izskaidrot, ka - kas bērnudārzā mācīts, tas paliek bērnudārzā un nav mājās atrādāms. Skaidra lieta, ka te nu laiks slīpēt sūdzību spalvas un virināt starptautisko tiesību lappuses, lai šādu te visatļautību izbeigtu. Bērns mājās pirms ēšanas saliek rokas lūgšanā! Kas var būt trakāks par to!
Es, saprotams, zinu, ka stāv rakstīts – valsts un Baznīca ir šķirtas. Es saprotams esmu ko dzirdējusi par reliģijas brīvību. Un loģiski – par sabiedriskā līguma rezultātā sakasītajām naudiņām (lasi – nodokļiem) būs apmaksāt tikai to, kas stingri melns uz balta izglītības programmās sastiprināts.
Bet tad man kā pilsonei – nodokļu maksātājai - rodas daži nevainīgi jautājumi – uz kāda tāda valsts pasūtījuma pamata sabiedriskā televīzija svētku reizēs pārraida lielāko konfesiju mācītāju uzrunas? Dievkalpojumus svētdienās? Nav pamanīts neviens norādījums uz apmaksātu raidlaiku...
Un tad man kā bērnudārznieka mammai – kristietei – jautājums, kurā instancē man sākt skandalēties par to, ka Ziemassvētkos manam bērnam valsts apmaksātā iestādē stāsta, ka eksistē tāds onkulis Ziemassvētku vecītis un Lieldienās mēģina pārliecināt, ka olas atnes zaķi? Nu tradīciju uzskaitījums varētu turpināties ilgi... Teiksiet – kas gan tur slikts, ka svin svētkus? Nē, principā nekā slikta nav. Bet šķiet, ka arī nevienā programmā šādas lietas ierakstītas nav. Tikai kaut kā drusku negodīgi sanāk – ja par maniem nodokļiem apmaksā ... arī ticību... tikai tādu, kam es kā mamma nepiekrītu, bet neapmaksā to, ko es gribētu savam bērnam dot.

Happy Independence day?

Mana iecietīgā smīnēšana vien par šo tēmu beidzās šodien, kad, domājot par rītdienas svētkiem, Internetā gluži nejauši uzdūros kāda deju kluba afišai par pasākumu rīt, 18.novembrī.
Afišā uz naksnīga Brīvības pieminekļa un svētku uguņošanas fona skaistiem, lieliem burtiem rakstīts INDEPENDENCE PARTY. Apakšā krietni mazākiem burtiem (ja nu sagadās, ka kādam nepiemīt šīs stilīgās saprašanas par ārkārtīgi piemēroto nosaukumu) „neatkarības dienas ballīte”. Šai pat klubā visu nedēļas nogali plāno svinēt INDEPENDENCE WEEKEND. Tas ir Talsos, latviskākajā pilsētā Latvijā.
Izskatot Rīgas naktsklubu piedāvājumu, atrodu INDEPENDENCE NIGHT, kam sekos INDEPENDECE AFTERPARTY WITH CLUB RESIDENTS. Tie, kam tuvākas citas izklaides, iespējams brīvdienās ar PARTYBUS doties uz akvaparku, jāsapulcējas vien BLACK SILVER PARTYBUS garāžā
Tālāk negribas teikt neko. Rīt 18.novembris. Happy Independence day, folks?

Kāda mārrutka pēc šie "svētki"?

Viens no globalizācijas šausminošākajiem blakusproduktiem - HALOVĪNS! Man neizsakāmi riebjas šie "svētki"un man nav ne mazākās saprašanās, kāda mārrutka pēc mums šeit šādi "svētki" vajadzīgi!
Jebkuram rituālam, arī tam, kas no attāluma izskatās kā nevainīga dauzīšanās, ir jēga.
Ko domā vecāki, kuri saviem bērniem ļaus šovakar staigāt pa svešām mājām un lūgties saldumus? Vai par kādu nebūt drošības apsvērumu arī kāds aizdomājas?
Un vai kāds no čaklajiem ķirbju griezējiem maz zina, no kurienes un par ko īsti ir šis "laternas" stāsts?

Šovakar noteikti atkal pie manām durvīm zvanīs spocīga paskati bērni un kladzinās amīšu filmās noklausīto tekstu.
Modelēju savas iespējamās reakcijas:
1)nolasīt lekciju par Halovīna vēsturi un jēgu un aizsūtīt mājās (- riskēju iedzīvoties nīgrās tantes slavā);
2)pēc teksta "saldumus vai izjokosim" noteikt - nu tad izjokojiet! (- 3 riski: a)apjukuši bērni,kas nav sagatavoti šādam pavērsienam; b)šādam pavērsienam sagatavoti bērni, toties neparedzamas sekas man; c)pirmā punkta risks par nīgro tanti);
3)iedot saldumus (esmu tālredzīgi iepirkusi) un ļauties straumei... (- riskēju zaudēt savu principalitāti savās personīgajās acīs)

Taisnības labad man jāsaka, ka aizdomājos arī par to, ka varbūt rituāls pats par sevi tomēr neko nenozīmē, varbūt, ja neviens, it neviens tur nekādu dziļāku ziņu nemeklē un nerod, arī nekā ļauna tur nav...
Bet tomēr paliek jautājums - kāpēc mums šie "SVĒTKI"???

Un ja tev piedāvātu iet politikā?

Šodien man jautāja: „Ko tu teiktu, ja tev piedāvātu veidot karjeru politikā?” Šķiet, es kaut kā veiksmīgu aizlaipoju, lai neko konkrētu nepateiktu, jo jautātājs bija gana nopietns kungs, lai ar vieglprātīgām atbildēm nemētātos. Un ne tāpēc, ka šāds jautājums man būtu pārsteigums. Zinot manu interesi par politiku un galu galā arī izglītību, to jautājis ne viens vien. Vēl vairāk, nevis jautājis, bet brīnījies – kā tas nākas, ka TU aizvien neesi TUR? Un manā arsenālā ir vesela plejāde atbilžu atkarībā no jautātāja – sākot ar:
- Neviens man nav piedāvājis stāties partijā, bet es kā lepna mātesmeita sēžu balles zāles stūrī un gaidu princi (partiju) baltā zirgā, kas atnāks un aizvedīs!
un beidzot ar:
- Esmu pārāk atbildīga par no manis finansiāli atkarīgajiem un man nav tādu uzkrājumu, lai piedalītos tik nedrošā pasākumā!
Tā, protams, ir koķetēšana par tēmu. Skaidrs, ka man ir arī īsts viedoklis šai jautājumā, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts šoreiz par pasaulē nemīlētāko profesiju, uz kuru ir viens no lielākajiem konkursiem...
Ikviens (nu gandrīz) vismaz reizi mūžā ir iejuties politikas komentētāja lomā (ak, visi tie zagļi, cietumos viņi jāliek / korumpētie aunapieres / liekēži... nu to labo komentāru ir tik maz, ka i pieminēt nav vērts). Vislabāk šī gudrā soģa loma, protams, izprotama žurnālistiem. Ak, vai, cik profesionāli un cilvēciski salds ir mirklis, kad vari ar baudu ņemt un, tā teikt, ar avīzi politiķi nosist! Sak, lai domā, ko dara, ja lien politikā. Bet kaut kas jau tomēr vilina, nu velk tā politika, velk...lielākais konkurss (vēlēšanas) izturēts un skat – iekšā arī tie paši žurnālisti un citkārt skarbie procesvērtētāji, kristālskaidrības prasītāji.
Tomēr ir viena lieta, kas morāli vieno i bijušos, i esošos, i pozīcijas, i opozīcijas deputātus – nākamais rīts pēc skurbinošās vēlēšanu nakts. Rīts, kad tu pamosties ar zīmogu pierē „sliktais”. Tu, tieši tu esi vainīgs pie visām nejēdzībām, kas notiek/nenotiek tavā zemītē – pie tā, ka Jānis nevar atrast darbu, pie tā, ka Kārlis dzer, pie tā, ka Anna salaiž ar svešiem vīriem, pie tā, ka mazais Ritvariņš skolā nesekmīgs, pie tā, ka Ritvariņa skolotāja mūžam īgna, pie tā, ka Centis pelna par daudz, pie tā, ka Varis nepelna nemaz, pie tā, ka...tu vienkārši esi vainīgs. Par to mēs tev (nu ne visi, bet tie, kuri nav iemanījušies izvairīties no nodokļu maksāšanas), deputāt, maksājam – esi nu ka lūdzu mūsu kolektīvā vudu lelle, kuru mēs tā vienoti kolektīvi varam sagraizīt, sadurstīt, apzīmēt, apsmiet un tad pēc 4 gadiem ar gluži vai fizisku atvieglojumu izsviest! No šī kolektīvā gara nav pasargāts gandrīz neviens – pat ne tie, kuri pirms mirkļa ar vislielāko azartu kopā ar mums pārējiem pērnās vudu lelles durstījuši. Ak, cik viegli ir kliegt pēc kristālskaidrības, vieduma un godīguma, kad esi durstītāju pusē! Vai Kastēns gaidīja, ka žurnālista uzlikta roka uz nesievas ceļgala ir pavisam kas cits kā ministra roka? Un cik smieklīgi šobrīd izskatās Meierovica biedrības daiļās dāmas, kuras nokļuvušas TAJĀ pusē! Pēkšņi ikviens sāk uzskaitīt arī tavus lakatiņus, arī tavus vīrus/sievas iepazīt, arī tavu līgumu mapi cauršķirstīt. Un izrādās, ka netrūkst ne skabargu, ne baļķu...
Par ko, nu par ko mēs viņus tik ļoti nemīlam? Jeb varbūt mīlam? Tā savdabīgi, tā drusku no sado... puses.
Show must go on. Varbūt tieši to arī mēs visi vēlamies – lai kāds 4 gadus nodarbotos ar lakatiņu skaitīšanu un līgumu caurlūkošanu. Paies 4 gadi, darba līgums beigsies un atkal jābrauc pēc lakatiņiem, vai jāmeklē kabatā pēc jauniem citu leļļu durstīšanas iemesliem... Garlaicīgi nav. Bet cilvēcīgi un uz attīstību vērsti arī ne.
„Ko tu teiktu, ja tev piedāvātu veidot karjeru politikā?”

Stāsts par Pēteri un izvēli

Reiz, senos vai ne tik senos laikos, kad zāle bija taisni tikpat zaļa kā tagad un debesis ne par mākoni zilākas kā šorīt, dzīvoja kāds vīrs vārdā Pēteris. Viņš strādāja rūpnīcā. Runā, ka tā esot bijus karotīšu ražošanas rūpnīca. Karotītes, tādas spodras no sudraba, arī alumīnija un citiem spoži pelēcīgiem metāliem, Pētera ģimenē bij darinātas jau kopš neatminamiem laikiem. Karotītes bij grebis viņa vecvectēvs, vectēvs, locījis un štancējis tēvs , un tagad arī Pēteris. Bet neba nu tik gludi kā nopulāta sudraba karote viss bij ritējis šai rūpnīcā, grūtos laikos Pētera tēvam rūpnīcu bagāti konkurenti atņēma, sāka tur saimniekot, izrīkot un plānot. Pēterim patika ražot karotes un viņš rūpnīcā strādāja, tomēr, sagaidot izdevīgu brīdi, kad visā tuvākā un arī dažviet tālākā apkārtnē lielais rūpnieks atteicās no mazo ražotnīšu pārvaldīšanas, arī Pēteris izslēja muguru jo stalti un atcerējās par tēvu un tēvu tēvu panākumiem, nostājās rūpnīcas durvīs un paziņoja stingri – tagad es te būšu saimnieks! Kā gadījās, kā ne, lielrūpnieks atmeta ar roku un ļāva arī Pēterim pašam i karotes štancēt, i naudu skaitīt, i jumtu rūpnīcai labot. Nu pa reizei gan lielrūpnieks uzmeta aci Pētera saimniecībai – sak, kas zin, ja nu noderīga spalvaina roka palīgā nepieciešama, ja nu tas prastais strādnieks netiek galā ar rūpnīcas vadīšanu...
Bet Pēteris centās. Tā tak bija viņa paša rūpnīca! Meklēja jaunus karotīšu pircējus, iestājās galda piederumu ražotāju Estētiskajā Savienībā un Nelūgto Apmeklētāju Tracinātāju Organizācijā. Viegli nebija. Tagad Pēterim par visu bija jāgādā pašam. Jumts tecēja un bija jālabo pašam, karotīšu pulēšanas lupatiņas dila, un, galvenais, pašam tagad bija jāizraugās karotīšu pulētāji. Tas nebija vienkārši. Darbinieki, kam Pēteris centās samaksāt par karotīšu darināšanu, iemācījās apzagt Pēteri, no karotītēm paredzētā sudraba izkalt greznas rokassprādzes savām sievām un mīļākajām, bet alumīniju kastēs nosūtīt uz savām vasarnīcām Vidusjūras krastā. Pēteris ik pa brīdim atcerējās laiku, kad pats varēja, neko daudz nedomādams tikai pulēt savas mīļās karotes un ik pa brīdim iesaucās: „Es mīlu karotes, bet ienīstu šo rūpnīcu!” Kad nu reiz bija pienācis brīdis, kad darbinieku terminētie darba līgumi bija noslēgušies, jauns konkurss uz vakantajiem amatiem izsludināts un pieteikumi kaudzēm gūla uz Pētera darbagalda, Pēteris nosēdās pie sava iemīļotā virtuves galda un uz darba intervijām neaizgāja, sak, nekas jau tāpat nemainīsies. Kāda jēga man iet pašam izvēlēties sev darbiniekus, nodomāja Pēteris – viņi visi tāpat ir vienādi. Pēteris ēda vakariņas ar karotēm, kas vēl jau virtuvē bija iekrātas grūtiem laikiem un uz rūpnīcu neaizgāja. Kas notika rūpnīcā? To mēs vairs nezināsim teikt. Iespējams, kāds aizvien tur turpina pulēt karotes, jo pa gabaliņam metāla jau vēl tur esot palicis un ne viens vien lielrūpnieks sekojot līdzi karotīšu rūpnīcas darbinieku pieteikumiem... Pajautājiet viņiem! Kas zin, varbūt viņi jums kaut ko pastāstīs arī par Pētera tālākajām gaitām...

Par tiesu un asarām

Kā visātrāk un arī efektīgāk nojaukt māju? Neesmu būvnieks un nezinu, kur tieši lika spridzekli, lai nojauktu Skrundas lokatoru (viens no iespaidīgākajiem sabrukšanas skatiem manā atmiņā), bet kopā ar bērnu ceļu mājiņas no koka klucīšiem un viss sabrūk vienā mirklī, kad izņem apakšējo, kad izņem pamatu…

Mūsu visu pamats ir mūsu bērnība. Mūsu bērnība ir vietas, lietas un cilvēki, kuri mūs veidoja toreiz – tai plašajā, toreiz neizmērojamajā laika posmā, ko daži ieslēdz tumšā bēniņu skapī, bet daži izliek saulītē izstādīties un izrādīties.

Kā vissāpīgāk iesist pretiniekam? Izsist pamatus, protams. Iepļaukāt ģimeni, uzplēst bērnības rētas.

Reiz kāds puisis, starp citu, gudrs, sportisks, nu jau pieaudzis vīrs, tēvs un vadītājs, man asarām acīs stāstīja, cik ļoti pārdzīvojis, kad tētis atnācis viņam pakaļ uz hokeja treniņu pilnīgi piedzēries un atvērtu bikšu priekšu. Bija pagājis daudz gadu, viņa tēvs alkoholu jau sen vairs nelietoja un bija kļuvis par cienījamu uzņēmēju, bet puisis šo skatu un apkaunojumu komandas biedru priekšā nevarēja aizmirst.

Kas ir pirmie cilvēki, kurus bērni uzskata vismaz par Dieva vietniekiem zemes virsū? Vecāki. Vispirms viņi ir vieni vienīgie, pēc tam nākas salīdzināt savējos ar citu tādu pašu augošu gudrinieku vecākiem. Ne vienmēr šis salīdzinājums glaimo. Ja redzi, ka kaut kas tavā ideālajā ģimenes namā nav gluži labi, tad pamati sāk pūt, tad sāk ļoti sāpēt.

Mums visiem ir skeleti skapī. Un mums visiem ir emocijas. Ja sit tur, kur mūsu saknes, kur tie pamati, kas skapī ieslēgti, tad sāp. Un nevar nesāpēt. Jā, es runāju par “buldozera asarām netic”. Man ir vienalga, cik noslīpēts, cik izplānots, cik aprēķināts šāds gājiens no polittehnologu puses teorētiski varētu būt. Man šķiet, ir zemiski tiesāt asaras, par kurām mums – vērīgajiem un visgudrajiem malāstāvētājiem – nav ne mazākās nojēgas.

„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.”[Mat.7:1-2]