Jābeidz čīkstēt!

Pēdējā laikā TV kanālos rāda kādu reklāmas klipu, kura izcelsmi un jēgu vēl neesmu sapratusi (vispār pat necenšos) – tiek rādīts gads, kurā latviešu bija tikpat, cik norvēģu, un tad tālāk cita diagramma, kas nepārprotami norāda, ka izmirstam. Tātad – ir slikti, bet nebaidies – būs vēl daudz sliktāk, vispār te būs pilnīgā, atvainojos, pakaļā, un, ja vēl neesi sakravājis čemodānus, lai dotos pie tiem pašiem daudzdzimstošajiem (?) norvēģiem, tad vaino pats sevi un krāj nabaga tarbai jau tagad!

Bet ko nu par reklāmām, kurās kādam sagribējies naudu (ak, mums vēl ir nauda!) ieguldīt. TV ziņu programmas ik pa laikam nāk klajā ar jaunākajiem statistikas apkopojumiem, kur mums atkal paveicies tikt godpilnajā pēdējā vietā, vai nu vismaz lejasgalā, vai nu vismaz zemāk par saviem tuvajiem Baltijas kaimiņiem! Tā tik ir ziņa! Un, ja pat gadās (nejaušu apstākļu sakritības rezultātā, protams) ierindoties kāda topa pirmajā pusē, tad tak vajag aši pieteikt, ka leiši vai igauņi tomēr pamanījušies tikt augstāk. Citādi vēl kādam, pasarg dies`, ienāks prātā, ka dzīvojam labā valstī!

Krištopāna „muļķu zeme” kā tāds labi pazīstams draudziņš saprotami un mīļi klejoja ļaužu mutēs, pie viena ļaujot arī pašu Vili par nelieti nosaukt. Toties, kad prezidente atļāvās no Dziesmusvētku skatuves izsaukties : „Mēs esam vareni!”, tauta apmulsumā skatījās riņķī – nez vai kas tik piedauzīgs maz pieļaujams?

Vairāk par izdevīgiem SVF aizdevuma procentiem, vairāk par 2.līmeņa pensijas uzkrājumu, vairāk par 1.vietu Eirovīzijā mums vajadzīga pašapziņa! Esmu pārliecināta, ka vismaz par pusi draņķīgo lietu, kas mums nenoliedzami netrūkst, atbildīgi esam mēs paši – ar savu čīkstēšanu. Pasniedzējs Ābrams Kleckins savulaik, mums, studentiem teica apmēram tā: „Nav jēgas čīkstēt, ja neko nevar mainīt; un galīgi nav jēgas čīkstēt, ja vēl kaut ko var mainīt!” Vienkārši – jābeidz čīkstēt!!!

Nobeigumā citāts no „Sestdienas” raksta par dzīvi robežpilsētā Valgā/Valkā:
Tomēr igauņi ir lieli nacionālisti un savrupi. „Pat ziņās vienmēr stāsta tikai par saviem sasniegumiem. Par pasaules hokeja čempionātu nestāsta neko, jo igauņi tajā nepiedalās. Vai motosportā kādreiz: pastāsta, kurā vietā viņu braucējs, bet, ka Serģis uzvarējis, nemaz nepiemin! (..) Un, ja ir kāds sižets, ka Igaunijā ir problēmas, tam beigās vienmēr būs piebilde, ka Latvijā šajā ziņā ir vēl sliktāk! (..)

Lūk tā dara viņi, igauņi, ja jau reiz tīk salīdzināties...

p.s.90-to sākumā esot bijusi liela dzimstība. Vai tāpēc, ka ekonomiskā situācija bija laba? Nē, tāpēc, ka optimisms bija.

Daudz laimes solidaritātes dienā!!!

Uzņēmējs Pēteris piecēlās no rīta pacilātā noskaņojumā apņēmības pilns parādīt savu vīrišķību un mīlēt dzīves skaistāko rotu – sievietes! Ir taču 8.marts! Pēteris uzvilka vietējās mazpilsētas šuvējas-sievietes nevainojami pašūto uzvalku un apsēja sievas gādīgi nolikto kaklasaiti. Tad Pēteris devās uz vietējās puķuveikala īpašnieces-sievietes veikaliņu, kur nopirka pārdevējas-sievietes iesaiņotās dārznieces-sievietes audzētu tulpju pušķi un devās sveikt sava uzņēmuma darbinieces-sievietes. Jau iepriekšējā dienā Pēteris tālredzīgi bija pasūtījis šampanieti un konditores-sievietes ceptās kūkas. Pēteris neskopojās ar skaistiem vārdiem, ko no rīta bija izlasījis kādas dzejnieces-sievietes grāmatiņā un apdāvināja savas darbinieces ziediem, cienāja ar kūkām un šampanieti. Sievietes staroja laimē. Sekretāre-sieviete smaidīdama izmazgāja šampanieša glāzes svinību noslēgumā un grāmatvede-sieviete pārskaitīja naudu pārtikas veikaliņa saimniecei-sievietei par šampanieti. Diena bija izdevusies! Svētki ir lieliska diena, lai atgādinātu, cik ļoti Pēteris mīl savas sievietes!
Cik labi, ka mēs, sievietes, esam tik lieliskas un ļaujam mūsu vīriešiem būt vīriešiem! Daudz laimes solidaritātes dienā!

Labu vai Neko

Un kas mani dīdīja kādā portālā atvērt komentāru sadaļu pie raksta par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu? Tas pats ziņkārīgais dīdeklis, kas turpat pāris centimetru zemāk lika uzklikšķināt uz vēl kādas ziņas par to pašu Mārtiņu , tikai pāris mēnešu senākas, un palasīt komentārus pie tās... Pirmajā lasāmlapā daudz, ļoti daudz aizkustinošu atvadvārdu, cieņas un mīlestības apliecinājumu! Otrajā (dažus pārkopēju):
„ko tas p e d i ņ š saprot no mūzikas?-šalala.......lohs,šļupsteklis!! !
Mārtiņs ir atriebīgs, viegli aizkaitināms tipiņš...
atliek cilvekam pafilmeties seriaalaa ta uzreiz sakaapj galva. nekas vairak par parastu cilvēku vinjs nav, jo neuzskatu vinju par nekadu makslinieku, kur nu vel par muziki, vai muzikas parzineju.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu).
Man skiet ka Latvijas muzikas viens no kapakmenjiem. Kopaa ar Racu un Reiniku.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu). „

Kāds iespējams tagad saviebās nepatikā – sak`kāpēc viņai tādas lietas par aizgājēju tagad jārāda? Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka es ieteiktu šos komentārus iegravēt kapakmenī! Nu labi, visvairāk es gribētu, lai šādi komentāri nekad un nekur ne par vienu cilvēku neparādītos, bet , ja nu bez tādas verbālas caurejas nekādi nevar, tad – davai, samainām šis plūsmas vietām – labo dzīvam esot, bet slikto tad, kad cilvēka vairs nav.

Kāpēc, nu kāpēc mēs tik ļoti lepojamies ar kapu kultūru? Kāpēc dzimšanas dienā (ja atceramies) nopērkam vienu plānu rozīti, bet uz kapiem stiepjam milzu kroņus? Kāpēc radutantes mājās neierodamies zāli nopļaut, bet kapos veidojam žurnālu vāku cienīgus daiļdārzus?

Par aizgājēju labu vai neko. Nē! Par dzīvo labu vai neko!!!

Nodokļu maksātājas pārdomas bērnaudzināšanas sakarā

Publisko telpu pēdējās nedēļas pārpludinājis skandāls Jūrmalas bērnudārzā – šausmas, audzinātāja atļāvusies pirms ēdienreizēm kopā ar bērniem skaitīt lūgšanu! It kā ar to vēl nebūtu gana – Ziemassvētkos uz bērnudārzu ataicināts pavisam īsts dzīvs mācītājs! Un pie tā visa audzinātājas nav pamanījušās bērniem izskaidrot, ka - kas bērnudārzā mācīts, tas paliek bērnudārzā un nav mājās atrādāms. Skaidra lieta, ka te nu laiks slīpēt sūdzību spalvas un virināt starptautisko tiesību lappuses, lai šādu te visatļautību izbeigtu. Bērns mājās pirms ēšanas saliek rokas lūgšanā! Kas var būt trakāks par to!
Es, saprotams, zinu, ka stāv rakstīts – valsts un Baznīca ir šķirtas. Es saprotams esmu ko dzirdējusi par reliģijas brīvību. Un loģiski – par sabiedriskā līguma rezultātā sakasītajām naudiņām (lasi – nodokļiem) būs apmaksāt tikai to, kas stingri melns uz balta izglītības programmās sastiprināts.
Bet tad man kā pilsonei – nodokļu maksātājai - rodas daži nevainīgi jautājumi – uz kāda tāda valsts pasūtījuma pamata sabiedriskā televīzija svētku reizēs pārraida lielāko konfesiju mācītāju uzrunas? Dievkalpojumus svētdienās? Nav pamanīts neviens norādījums uz apmaksātu raidlaiku...
Un tad man kā bērnudārznieka mammai – kristietei – jautājums, kurā instancē man sākt skandalēties par to, ka Ziemassvētkos manam bērnam valsts apmaksātā iestādē stāsta, ka eksistē tāds onkulis Ziemassvētku vecītis un Lieldienās mēģina pārliecināt, ka olas atnes zaķi? Nu tradīciju uzskaitījums varētu turpināties ilgi... Teiksiet – kas gan tur slikts, ka svin svētkus? Nē, principā nekā slikta nav. Bet šķiet, ka arī nevienā programmā šādas lietas ierakstītas nav. Tikai kaut kā drusku negodīgi sanāk – ja par maniem nodokļiem apmaksā ... arī ticību... tikai tādu, kam es kā mamma nepiekrītu, bet neapmaksā to, ko es gribētu savam bērnam dot.

Happy Independence day?

Mana iecietīgā smīnēšana vien par šo tēmu beidzās šodien, kad, domājot par rītdienas svētkiem, Internetā gluži nejauši uzdūros kāda deju kluba afišai par pasākumu rīt, 18.novembrī.
Afišā uz naksnīga Brīvības pieminekļa un svētku uguņošanas fona skaistiem, lieliem burtiem rakstīts INDEPENDENCE PARTY. Apakšā krietni mazākiem burtiem (ja nu sagadās, ka kādam nepiemīt šīs stilīgās saprašanas par ārkārtīgi piemēroto nosaukumu) „neatkarības dienas ballīte”. Šai pat klubā visu nedēļas nogali plāno svinēt INDEPENDENCE WEEKEND. Tas ir Talsos, latviskākajā pilsētā Latvijā.
Izskatot Rīgas naktsklubu piedāvājumu, atrodu INDEPENDENCE NIGHT, kam sekos INDEPENDECE AFTERPARTY WITH CLUB RESIDENTS. Tie, kam tuvākas citas izklaides, iespējams brīvdienās ar PARTYBUS doties uz akvaparku, jāsapulcējas vien BLACK SILVER PARTYBUS garāžā
Tālāk negribas teikt neko. Rīt 18.novembris. Happy Independence day, folks?

Kāda mārrutka pēc šie "svētki"?

Viens no globalizācijas šausminošākajiem blakusproduktiem - HALOVĪNS! Man neizsakāmi riebjas šie "svētki"un man nav ne mazākās saprašanās, kāda mārrutka pēc mums šeit šādi "svētki" vajadzīgi!
Jebkuram rituālam, arī tam, kas no attāluma izskatās kā nevainīga dauzīšanās, ir jēga.
Ko domā vecāki, kuri saviem bērniem ļaus šovakar staigāt pa svešām mājām un lūgties saldumus? Vai par kādu nebūt drošības apsvērumu arī kāds aizdomājas?
Un vai kāds no čaklajiem ķirbju griezējiem maz zina, no kurienes un par ko īsti ir šis "laternas" stāsts?

Šovakar noteikti atkal pie manām durvīm zvanīs spocīga paskati bērni un kladzinās amīšu filmās noklausīto tekstu.
Modelēju savas iespējamās reakcijas:
1)nolasīt lekciju par Halovīna vēsturi un jēgu un aizsūtīt mājās (- riskēju iedzīvoties nīgrās tantes slavā);
2)pēc teksta "saldumus vai izjokosim" noteikt - nu tad izjokojiet! (- 3 riski: a)apjukuši bērni,kas nav sagatavoti šādam pavērsienam; b)šādam pavērsienam sagatavoti bērni, toties neparedzamas sekas man; c)pirmā punkta risks par nīgro tanti);
3)iedot saldumus (esmu tālredzīgi iepirkusi) un ļauties straumei... (- riskēju zaudēt savu principalitāti savās personīgajās acīs)

Taisnības labad man jāsaka, ka aizdomājos arī par to, ka varbūt rituāls pats par sevi tomēr neko nenozīmē, varbūt, ja neviens, it neviens tur nekādu dziļāku ziņu nemeklē un nerod, arī nekā ļauna tur nav...
Bet tomēr paliek jautājums - kāpēc mums šie "SVĒTKI"???

Un ja tev piedāvātu iet politikā?

Šodien man jautāja: „Ko tu teiktu, ja tev piedāvātu veidot karjeru politikā?” Šķiet, es kaut kā veiksmīgu aizlaipoju, lai neko konkrētu nepateiktu, jo jautātājs bija gana nopietns kungs, lai ar vieglprātīgām atbildēm nemētātos. Un ne tāpēc, ka šāds jautājums man būtu pārsteigums. Zinot manu interesi par politiku un galu galā arī izglītību, to jautājis ne viens vien. Vēl vairāk, nevis jautājis, bet brīnījies – kā tas nākas, ka TU aizvien neesi TUR? Un manā arsenālā ir vesela plejāde atbilžu atkarībā no jautātāja – sākot ar:
- Neviens man nav piedāvājis stāties partijā, bet es kā lepna mātesmeita sēžu balles zāles stūrī un gaidu princi (partiju) baltā zirgā, kas atnāks un aizvedīs!
un beidzot ar:
- Esmu pārāk atbildīga par no manis finansiāli atkarīgajiem un man nav tādu uzkrājumu, lai piedalītos tik nedrošā pasākumā!
Tā, protams, ir koķetēšana par tēmu. Skaidrs, ka man ir arī īsts viedoklis šai jautājumā, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts šoreiz par pasaulē nemīlētāko profesiju, uz kuru ir viens no lielākajiem konkursiem...
Ikviens (nu gandrīz) vismaz reizi mūžā ir iejuties politikas komentētāja lomā (ak, visi tie zagļi, cietumos viņi jāliek / korumpētie aunapieres / liekēži... nu to labo komentāru ir tik maz, ka i pieminēt nav vērts). Vislabāk šī gudrā soģa loma, protams, izprotama žurnālistiem. Ak, vai, cik profesionāli un cilvēciski salds ir mirklis, kad vari ar baudu ņemt un, tā teikt, ar avīzi politiķi nosist! Sak, lai domā, ko dara, ja lien politikā. Bet kaut kas jau tomēr vilina, nu velk tā politika, velk...lielākais konkurss (vēlēšanas) izturēts un skat – iekšā arī tie paši žurnālisti un citkārt skarbie procesvērtētāji, kristālskaidrības prasītāji.
Tomēr ir viena lieta, kas morāli vieno i bijušos, i esošos, i pozīcijas, i opozīcijas deputātus – nākamais rīts pēc skurbinošās vēlēšanu nakts. Rīts, kad tu pamosties ar zīmogu pierē „sliktais”. Tu, tieši tu esi vainīgs pie visām nejēdzībām, kas notiek/nenotiek tavā zemītē – pie tā, ka Jānis nevar atrast darbu, pie tā, ka Kārlis dzer, pie tā, ka Anna salaiž ar svešiem vīriem, pie tā, ka mazais Ritvariņš skolā nesekmīgs, pie tā, ka Ritvariņa skolotāja mūžam īgna, pie tā, ka Centis pelna par daudz, pie tā, ka Varis nepelna nemaz, pie tā, ka...tu vienkārši esi vainīgs. Par to mēs tev (nu ne visi, bet tie, kuri nav iemanījušies izvairīties no nodokļu maksāšanas), deputāt, maksājam – esi nu ka lūdzu mūsu kolektīvā vudu lelle, kuru mēs tā vienoti kolektīvi varam sagraizīt, sadurstīt, apzīmēt, apsmiet un tad pēc 4 gadiem ar gluži vai fizisku atvieglojumu izsviest! No šī kolektīvā gara nav pasargāts gandrīz neviens – pat ne tie, kuri pirms mirkļa ar vislielāko azartu kopā ar mums pārējiem pērnās vudu lelles durstījuši. Ak, cik viegli ir kliegt pēc kristālskaidrības, vieduma un godīguma, kad esi durstītāju pusē! Vai Kastēns gaidīja, ka žurnālista uzlikta roka uz nesievas ceļgala ir pavisam kas cits kā ministra roka? Un cik smieklīgi šobrīd izskatās Meierovica biedrības daiļās dāmas, kuras nokļuvušas TAJĀ pusē! Pēkšņi ikviens sāk uzskaitīt arī tavus lakatiņus, arī tavus vīrus/sievas iepazīt, arī tavu līgumu mapi cauršķirstīt. Un izrādās, ka netrūkst ne skabargu, ne baļķu...
Par ko, nu par ko mēs viņus tik ļoti nemīlam? Jeb varbūt mīlam? Tā savdabīgi, tā drusku no sado... puses.
Show must go on. Varbūt tieši to arī mēs visi vēlamies – lai kāds 4 gadus nodarbotos ar lakatiņu skaitīšanu un līgumu caurlūkošanu. Paies 4 gadi, darba līgums beigsies un atkal jābrauc pēc lakatiņiem, vai jāmeklē kabatā pēc jauniem citu leļļu durstīšanas iemesliem... Garlaicīgi nav. Bet cilvēcīgi un uz attīstību vērsti arī ne.
„Ko tu teiktu, ja tev piedāvātu veidot karjeru politikā?”