„es nekad un nemūžam...tas ir amorāli”

Skatos, kā šovakar kandidāti priekšvēlēšanu diskusiju raidījumā, dažs novēršot skatienu, cits lepni veroties tieši kamerā, zvēr, ka nekad nav devuši naudu ne ceļu policistam, ne ārstam. Piedodiet manu skepsi, neticu. Tāpat kā nenoticēju E.Sprūdžam, kurš intervijā „Sestdienai” īsti neprata atbildēt uz jautājumu par kukuli policistam. Un ne tāpēc, ka es šos runātājus uzskatītu par „visi viņi zagļi”. Tāpēc, ka mēs visi esam cilvēki un dzīvojam sistēmā, kurā būt kristālgodīgam ir ļoti, nu ļoti grūti. Un es nesaku, ka tā ir pareizi. Es saku, ka melot nevajag. Gribu redzēt to māti, kas neatdos pēdējo zupas šķīvi ārstam pateicībā par sava bērna veselību!
Tā kā neesmu politiķe un tā kā šeit rakstītais vispār ir tikai un vienīgi mana personīgā dzīve, drosmīgi saņēmos atklāt pāris pretvalstiskas epizodes savā dzīvē. Es , starp citu, nedomāju, ka ir lielas un mazas zagšanas. Un es cenšos laboties

Epizode Nr.1 (ir atkārtojusies, bet pirms daudziem gadiem tā, ka sprūdžiski konkrētu 1 pat neatceros)
Autobuss Rīga-Talsi. Jebkurš, kurš trūcīgajos studiju gados piedzīvojis sabiedriskā transporta burvību īpaši piektdienas vakaros virzienā no un svētdienas vakaros virzienā uz Rīgu, zina, cik varens cilvēks ir autobusa šoferis. Viņš var atļaut tev iespiesties līdz jumtas piestūķētā autobusā un var atstāt uz čemodāniem autoostā. Viņš var pagaidīt, kad tu aizelsusies skrien uz jau nokavētu autobusu, un var aizbraukt, atstājot vien melnus dūmus. Viņš var atvest tev no mājām sūtīto paciņu ar lauku labumiem un var tevi atstāt bez naudas un kartupeļiem uz vēl vienu nedēļu. Viņš var tevi draudzīgi sveicināt un var uzbrēkt, ka tik lielas somas jāliek bagāžas nodalījumā. Viņš pat var izlikties neko nemanījis, ja zina, ka tava biļete piektdienas vakarā nopirkta tikai līdz..., bet tu izkāp pāris pieturas tālāk. Viņš tev reizēm nedod biļeti. Un tu neprasi.

Epizode Nr.2 (pirms ~2 mēnešiem)
Ventspils. Necils apģērbu veikals. Pārdevēja mani laipni apkalpo, aprunājas par šo un to un visnotaļ centīgi mēģina komunicēt latviešu valodā. Beigās izvēlos kaut ko arī nopirkt. Mīlīgi čalojot, viņa kategoriski nočivina : „čeku nevajaga, ja!” Laikam pamāju apstiprinoši un viņa atlikumā man atdod par ~10% vairāk nekā pienāktos. Redzot manu pārsteigto sejas izteiksmi (kas gan vairāk bija pārsteigums pašai par savu bezprincipialitāti) viņa atbild: „Mes jau bez tiem papiriem varam dōt letak.”

Epizode Nr.3 (pirms ~ mēneša)
Talsi. Mazs ziedu veikaliņš. Jaukā pārdevēja mīļi pļāpā ar manu puiku, kamēr es nevaru vien izvēlēties īsto puķu pušķi. Domās nopriecājos par mazo uzņēmēju, kas acīmredzami mīl savu darbu un paņemu par pāris ziediem vairāk, nekā sākumā plānoju. Pie kases jautājums: „Vai tad to VIDa biļeti jums vajag?” „Nē, nevajag....” nomurminu.

Epizode Nr.4 (pirms 12 gadiem)
Rīga. Gaiļezers. Onkoloģijas nodaļa. Palātās pacienti kavē laiku runājot par divām lietām: 1)brīnumzālīšu receptes; 2)kuram ārstam/māsiņai/sanitārei tieši kas, kad, cik un kādā veidā dāvināms, lai ātrāk/labāk/cilvēcīgāk. Nezinu, vai tam jebkad ir bijis reāls pamatojums, bet pieņemu, ka šim procesam ir arī sava veida placebo efekts. Lai neko nesajauktu, mana mamma bija pat izveidojusi speciālu sarakstu (ak vai tam, kurš iedos tieši rokās aploksni dakterim, kuram drīkst tikai „nemanāmi” ieslidināt paciņu rakstāmgalda labējā apakšējā atvilktnē; vai tam, kurš aizvedīs dakterei, kam jādāvina labas smaržas, kādai citai lauku labumu mīlētājai sasaiņoto žāvētas gaļas gabalu). Es jau tad biju trakoti principiāla, bet klausīju mammu. Mana mammīte man, protams, bija svarīgāka.

Citas Epizodes varētu stāstīt par samaksu auklītei, santehniķim, taksometra vadītājam, frizierim... Un tādas epizodes ir mums visiem. Neticu, ka nav. Ticu, ka cenšamies izlikties baltāki nekā esam un tad tas vienkārši izskatās nejēdzīgi. Viss sākas no sīkumiem.

Par vīriešiem un lielo aizbraukšanu

Domājot par kāda tautas skaitītāja žēlabām par tukšajiem Tukuma pilsētas dzīvokļiem, kur retumis var sastapt vien pa kādam pensionāram, kurš negrib atklāt, ka bērni labākas dzīves meklējumos devušies uz ārzemēm, aizdomājos par savu aizbraucēju sarakstu.
Katram šodienas Latvijas iedzīvotājam ir savs personīgais aizbraucēju saraksts – labākajā gadījumā draugi un attāli radinieki, sliktākajā – mammas, tēvi, bērni... Labi gan, ka īstas Ziemassvētku apsveikumu kartiņas tagad tiek uzskatītas par īpašu un reti lietotu ekskluzīvu, citādi svētku apsveikumu nosūtīšana uz anglijām, īrijām, norvēģijām , austrālijām krietni patukšotu letiņu jau tā ne pārāk biezos maciņus.
Bet nu tātad es pārdomāju savu aizbraucēju sarakstu. Manu tuvāku un tālāku paziņu ģeogrāfija šobrīd gana plaša – Vācija, Itālija, Dānija, Norvēģija, Austrālija, Īrija, Anglija, ASV, Austrija, Nīderlande, Zviedrija, Kanāda. Varbūt kaut ko piemirsu. Bet kas šai sarakstā mani pārsteidza? Nē, vispār jau nepārsteidza. Tā kā esmu sieviete, tad dabiski, ka manā paziņu lokā ir daudz sieviešu. Un iemesls, kāpēc viņas ir ārzemēs un negrasās atgriezties šeit, nav gluži ekonomisks (ja vien to var tā nodalīt), bet gan visai elementāri sociāls – vīrieši.

Kāds draugs (vīrietis LV pie 40, aizņemts)mani nesen iepazīstināja ar savu personīgo vērojumu Latvijas sieviešu/vīriešu sakarā:
„Zini, es personīgi ļoti labi pazīstu vismaz 10 sievietes, kuras ir ņemamas uzreiz (lūdzu nepārprast, ar to viņš domāja nopietnu attiecību veidošanas procesu) – smukas, gudras, foršas un ...brīvas, bet nevienu (!!!) vīrieti, kas atbilstu šiem kritērijiem!”

Loģiski, ka tās 10 sievietes ir gana gudras, lai saprastu, ka viņām ir tikai 3 scenāriji:
1)mesties smagajā un nežēlīgajā konkurences cīņā par pāris aborigēniem – gudrajiem, foršajiem un kaut kāda iemesla dēļ...brīvajiem – kur izredzes uz „un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” līdzinās iespējai loterijā laimēt miljonu;
2) būt un palikt par vienu no „gudrajām,skaistajām,brīvajām”, kam ir gana daudz laika, lai kļūtu par kašķīgu vecmeitu un rakstītu kašķīgus blogus Internetā;
3) aizbraukt tur, kur viņas gaida atvērtām rokām, sirdīm un mājām.

Protams, vēl pastāv dažādu pakāpju apakšscenāriji, piemēram- savākt vietējo lempīgo un neizlēmīgo pēteri „lai vai kāds,ka tik pašai savs” vai kļūt par „piesmieto misis eiropu”. Bet tas citai reizei. Šoreiz par aizbraukšanu baltajās kleitās un tikai.

Jābeidz čīkstēt!

Pēdējā laikā TV kanālos rāda kādu reklāmas klipu, kura izcelsmi un jēgu vēl neesmu sapratusi (vispār pat necenšos) – tiek rādīts gads, kurā latviešu bija tikpat, cik norvēģu, un tad tālāk cita diagramma, kas nepārprotami norāda, ka izmirstam. Tātad – ir slikti, bet nebaidies – būs vēl daudz sliktāk, vispār te būs pilnīgā, atvainojos, pakaļā, un, ja vēl neesi sakravājis čemodānus, lai dotos pie tiem pašiem daudzdzimstošajiem (?) norvēģiem, tad vaino pats sevi un krāj nabaga tarbai jau tagad!

Bet ko nu par reklāmām, kurās kādam sagribējies naudu (ak, mums vēl ir nauda!) ieguldīt. TV ziņu programmas ik pa laikam nāk klajā ar jaunākajiem statistikas apkopojumiem, kur mums atkal paveicies tikt godpilnajā pēdējā vietā, vai nu vismaz lejasgalā, vai nu vismaz zemāk par saviem tuvajiem Baltijas kaimiņiem! Tā tik ir ziņa! Un, ja pat gadās (nejaušu apstākļu sakritības rezultātā, protams) ierindoties kāda topa pirmajā pusē, tad tak vajag aši pieteikt, ka leiši vai igauņi tomēr pamanījušies tikt augstāk. Citādi vēl kādam, pasarg dies`, ienāks prātā, ka dzīvojam labā valstī!

Krištopāna „muļķu zeme” kā tāds labi pazīstams draudziņš saprotami un mīļi klejoja ļaužu mutēs, pie viena ļaujot arī pašu Vili par nelieti nosaukt. Toties, kad prezidente atļāvās no Dziesmusvētku skatuves izsaukties : „Mēs esam vareni!”, tauta apmulsumā skatījās riņķī – nez vai kas tik piedauzīgs maz pieļaujams?

Vairāk par izdevīgiem SVF aizdevuma procentiem, vairāk par 2.līmeņa pensijas uzkrājumu, vairāk par 1.vietu Eirovīzijā mums vajadzīga pašapziņa! Esmu pārliecināta, ka vismaz par pusi draņķīgo lietu, kas mums nenoliedzami netrūkst, atbildīgi esam mēs paši – ar savu čīkstēšanu. Pasniedzējs Ābrams Kleckins savulaik, mums, studentiem teica apmēram tā: „Nav jēgas čīkstēt, ja neko nevar mainīt; un galīgi nav jēgas čīkstēt, ja vēl kaut ko var mainīt!” Vienkārši – jābeidz čīkstēt!!!

Nobeigumā citāts no „Sestdienas” raksta par dzīvi robežpilsētā Valgā/Valkā:
Tomēr igauņi ir lieli nacionālisti un savrupi. „Pat ziņās vienmēr stāsta tikai par saviem sasniegumiem. Par pasaules hokeja čempionātu nestāsta neko, jo igauņi tajā nepiedalās. Vai motosportā kādreiz: pastāsta, kurā vietā viņu braucējs, bet, ka Serģis uzvarējis, nemaz nepiemin! (..) Un, ja ir kāds sižets, ka Igaunijā ir problēmas, tam beigās vienmēr būs piebilde, ka Latvijā šajā ziņā ir vēl sliktāk! (..)

Lūk tā dara viņi, igauņi, ja jau reiz tīk salīdzināties...

p.s.90-to sākumā esot bijusi liela dzimstība. Vai tāpēc, ka ekonomiskā situācija bija laba? Nē, tāpēc, ka optimisms bija.

Daudz laimes solidaritātes dienā!!!

Uzņēmējs Pēteris piecēlās no rīta pacilātā noskaņojumā apņēmības pilns parādīt savu vīrišķību un mīlēt dzīves skaistāko rotu – sievietes! Ir taču 8.marts! Pēteris uzvilka vietējās mazpilsētas šuvējas-sievietes nevainojami pašūto uzvalku un apsēja sievas gādīgi nolikto kaklasaiti. Tad Pēteris devās uz vietējās puķuveikala īpašnieces-sievietes veikaliņu, kur nopirka pārdevējas-sievietes iesaiņotās dārznieces-sievietes audzētu tulpju pušķi un devās sveikt sava uzņēmuma darbinieces-sievietes. Jau iepriekšējā dienā Pēteris tālredzīgi bija pasūtījis šampanieti un konditores-sievietes ceptās kūkas. Pēteris neskopojās ar skaistiem vārdiem, ko no rīta bija izlasījis kādas dzejnieces-sievietes grāmatiņā un apdāvināja savas darbinieces ziediem, cienāja ar kūkām un šampanieti. Sievietes staroja laimē. Sekretāre-sieviete smaidīdama izmazgāja šampanieša glāzes svinību noslēgumā un grāmatvede-sieviete pārskaitīja naudu pārtikas veikaliņa saimniecei-sievietei par šampanieti. Diena bija izdevusies! Svētki ir lieliska diena, lai atgādinātu, cik ļoti Pēteris mīl savas sievietes!
Cik labi, ka mēs, sievietes, esam tik lieliskas un ļaujam mūsu vīriešiem būt vīriešiem! Daudz laimes solidaritātes dienā!

Labu vai Neko

Un kas mani dīdīja kādā portālā atvērt komentāru sadaļu pie raksta par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu? Tas pats ziņkārīgais dīdeklis, kas turpat pāris centimetru zemāk lika uzklikšķināt uz vēl kādas ziņas par to pašu Mārtiņu , tikai pāris mēnešu senākas, un palasīt komentārus pie tās... Pirmajā lasāmlapā daudz, ļoti daudz aizkustinošu atvadvārdu, cieņas un mīlestības apliecinājumu! Otrajā (dažus pārkopēju):
„ko tas p e d i ņ š saprot no mūzikas?-šalala.......lohs,šļupsteklis!! !
Mārtiņs ir atriebīgs, viegli aizkaitināms tipiņš...
atliek cilvekam pafilmeties seriaalaa ta uzreiz sakaapj galva. nekas vairak par parastu cilvēku vinjs nav, jo neuzskatu vinju par nekadu makslinieku, kur nu vel par muziki, vai muzikas parzineju.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu).
Man skiet ka Latvijas muzikas viens no kapakmenjiem. Kopaa ar Racu un Reiniku.
skiet ka popmuuzikas lielaakais idiots! Drausmiigi slikts aktieris un 2x sliktaaks dziedaataajs, un visam pamataa - neatkaartojamaa dzeja (dzejnieks tacu). „

Kāds iespējams tagad saviebās nepatikā – sak`kāpēc viņai tādas lietas par aizgājēju tagad jārāda? Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka es ieteiktu šos komentārus iegravēt kapakmenī! Nu labi, visvairāk es gribētu, lai šādi komentāri nekad un nekur ne par vienu cilvēku neparādītos, bet , ja nu bez tādas verbālas caurejas nekādi nevar, tad – davai, samainām šis plūsmas vietām – labo dzīvam esot, bet slikto tad, kad cilvēka vairs nav.

Kāpēc, nu kāpēc mēs tik ļoti lepojamies ar kapu kultūru? Kāpēc dzimšanas dienā (ja atceramies) nopērkam vienu plānu rozīti, bet uz kapiem stiepjam milzu kroņus? Kāpēc radutantes mājās neierodamies zāli nopļaut, bet kapos veidojam žurnālu vāku cienīgus daiļdārzus?

Par aizgājēju labu vai neko. Nē! Par dzīvo labu vai neko!!!

Nodokļu maksātājas pārdomas bērnaudzināšanas sakarā

Publisko telpu pēdējās nedēļas pārpludinājis skandāls Jūrmalas bērnudārzā – šausmas, audzinātāja atļāvusies pirms ēdienreizēm kopā ar bērniem skaitīt lūgšanu! It kā ar to vēl nebūtu gana – Ziemassvētkos uz bērnudārzu ataicināts pavisam īsts dzīvs mācītājs! Un pie tā visa audzinātājas nav pamanījušās bērniem izskaidrot, ka - kas bērnudārzā mācīts, tas paliek bērnudārzā un nav mājās atrādāms. Skaidra lieta, ka te nu laiks slīpēt sūdzību spalvas un virināt starptautisko tiesību lappuses, lai šādu te visatļautību izbeigtu. Bērns mājās pirms ēšanas saliek rokas lūgšanā! Kas var būt trakāks par to!
Es, saprotams, zinu, ka stāv rakstīts – valsts un Baznīca ir šķirtas. Es saprotams esmu ko dzirdējusi par reliģijas brīvību. Un loģiski – par sabiedriskā līguma rezultātā sakasītajām naudiņām (lasi – nodokļiem) būs apmaksāt tikai to, kas stingri melns uz balta izglītības programmās sastiprināts.
Bet tad man kā pilsonei – nodokļu maksātājai - rodas daži nevainīgi jautājumi – uz kāda tāda valsts pasūtījuma pamata sabiedriskā televīzija svētku reizēs pārraida lielāko konfesiju mācītāju uzrunas? Dievkalpojumus svētdienās? Nav pamanīts neviens norādījums uz apmaksātu raidlaiku...
Un tad man kā bērnudārznieka mammai – kristietei – jautājums, kurā instancē man sākt skandalēties par to, ka Ziemassvētkos manam bērnam valsts apmaksātā iestādē stāsta, ka eksistē tāds onkulis Ziemassvētku vecītis un Lieldienās mēģina pārliecināt, ka olas atnes zaķi? Nu tradīciju uzskaitījums varētu turpināties ilgi... Teiksiet – kas gan tur slikts, ka svin svētkus? Nē, principā nekā slikta nav. Bet šķiet, ka arī nevienā programmā šādas lietas ierakstītas nav. Tikai kaut kā drusku negodīgi sanāk – ja par maniem nodokļiem apmaksā ... arī ticību... tikai tādu, kam es kā mamma nepiekrītu, bet neapmaksā to, ko es gribētu savam bērnam dot.

Happy Independence day?

Mana iecietīgā smīnēšana vien par šo tēmu beidzās šodien, kad, domājot par rītdienas svētkiem, Internetā gluži nejauši uzdūros kāda deju kluba afišai par pasākumu rīt, 18.novembrī.
Afišā uz naksnīga Brīvības pieminekļa un svētku uguņošanas fona skaistiem, lieliem burtiem rakstīts INDEPENDENCE PARTY. Apakšā krietni mazākiem burtiem (ja nu sagadās, ka kādam nepiemīt šīs stilīgās saprašanas par ārkārtīgi piemēroto nosaukumu) „neatkarības dienas ballīte”. Šai pat klubā visu nedēļas nogali plāno svinēt INDEPENDENCE WEEKEND. Tas ir Talsos, latviskākajā pilsētā Latvijā.
Izskatot Rīgas naktsklubu piedāvājumu, atrodu INDEPENDENCE NIGHT, kam sekos INDEPENDECE AFTERPARTY WITH CLUB RESIDENTS. Tie, kam tuvākas citas izklaides, iespējams brīvdienās ar PARTYBUS doties uz akvaparku, jāsapulcējas vien BLACK SILVER PARTYBUS garāžā
Tālāk negribas teikt neko. Rīt 18.novembris. Happy Independence day, folks?